Tad tāda ir sajūta, kad izkrīt sirds!
Es zaudēju!
Trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti man sāp!
Zīmīgi, ka tieši šdien aprit 3 nedēļas, kopš Tu pēdējo reizi biji pie manis. Un tieši šodien Tu pateici, ka vairs nenāksi.
Ja nekļūdos, tad NESTĒ arī bija pirmā reize, kad tikāmies ārpus darba un iespējams, ka tieši šodien turpat bija arī pēdējā.
Īsti nesaprotu, kā izturēju šo dienu darbā, un kā neviens nemanīja, ka ik pa laikam riju asaras un ka klāt ir tikai mana čaula.
Jā, es jau sākumā teicu, ka apzinos - beigās būšu zaudētāja, zināju, kur iesaistos un par to varu vainot tikai sevi. Bet tik un tā es neko nenožēloju!
Es zinu, ka neko nevaru Tev piedāvāt, izņemot sevi un savu mīlestību. Varu tikai atņemt un sabojāt, bet zini, tai sāpīgi smagajai, kas ir mana sirds, tai ir vienalga...

Patiešām šķiet, ka kādam tur augšā ir, es pat nezinu kāda, humora izjūta vai kkas tml. - sacerējies, ka būsi laimīga?! Ha ha, nekā nebija - ej malā un sēdi. Un es nesaprotu - kāpēc, KĀPĒC tas viss ir tā.

Nav ne jausmas, kā pārdzīvot un pierast pie tā, ka vairs nevarēšu Tev pieskarties, turēt Tavu roku vai vnk būt līdzās un klusēt.
Vairāk par visu pasaulē es vēlot Tevi apskaut un nelaist vaļā...