Tā sagadījās, ka izvilku no atvilktnes un palasīju savu veco dienasgrāmatu. Ne pašu vecāko, bet pēdējo ar roku rakstīto, no Siguldas laika - 2007., 2008. gads. Vnk wow... Emocijas (jā, iespējams, ka brīžiem nedaudz pārspīlētas vai pārlieku sakāpinātas, toties līdz jēlumam patiesas) - skumjas, vientulība, bailes un ilgas, skaudras ilgas pēc mīlestības. Bāc, kā tā meitene ilgojās pēc mīlestības...katrā sasodītajām lappusē. Stājās pretī visām grūtībām (ar šodienas acīm tās tādas sīkas muļķības vien šķiet, bet tik un tā...) un cīnījās, jo nekas, NEKAS nenācās viegli - skolas, augstskola, sadzīve... Jau tad, pirms 10 gadiem, bija skaidrs, ka kkas tajā "perfektajā" fasādē, ko uzskatījām par pilnvērtīgu (vienīgo pareizo) ģimeni, nav kārtībā. Un man ir mazliet žēl, ka tas viss nesabruka jau tad. Lai gan mammai ir taisnība, nevar zināt kā tad viss būtu izvērties, ļoti iespējams, ka mēs viņu nesaprastu...
Vairāk par visu pasaulē, lasot tās rindas, es vēlētos kaut varētu apskaut viņu cieši, cieši un pateikt - VISS BŪS LABI! Tu izturēsi! Nebaidies, ar Tevi viss ir kārtībā! Es, protams, neteiktu, ka pēc 10 gadiem viens departaments joprojām ir bez izmaiņām un tas nežēlīgi sāp. Nekādā gadījumā negribu, lai viņa domā, ka to nav pelnījusi, jo viņa ir PELNĪJUSI VISU!

Tieši to es vēlos, lai Tu zini, kad lasīsi ŠĪS rindas pēc 10 gadiem - VISS BŪS LABI! Tu izturēsi! Nebaidies, ar Tevi viss ir kārtībā! TU ESI TO PELNĪJUSI. NERAUDI, TU ESI PELNĪJUSI MĪLESTĪBU!!!

Diena pirms rītdienas.
Enģeļa acis, bet kabatā - roka savilkta dūrē.
Mazliet debesu, mazliet elles un es...
Tikai nolamājos un...

You stay always safe,

A.