What goes around comes around!

Gribas pilnā balsī kliegt: "ES TAČU TEICU, KA TĀ BŪS!!!", bet diez vai no tā paliks īpaši labāk, ja joprojām ir daudz neatrisinātu jautājumu un viņš turpina čakarēt visus, kas vien pagadās ceļā. Ko sēsi, to pļausi!
Un nemaz ar tik ilgi nebija jāgaida - pagājuši vien 4 mēneši.
Un atkal, izsakoties viedos vārdos (ko man tik bieži labpatīkas darīt) - nav ļaunuma, bez labuma. Protams, ir nereāli sāpīgi un visas negatīvās emocijas - dusmas, bēdas, vilšanās - nekur nepazūd un visu laiku jaucas pa galvu. Bet jāatzīst - trijatā mums ir daudz mierīgāk. Mēs jau ilgi laiku pirms tam bijām trijatā, tikai kaut kā izlikāmies to neredzam un vienkārši turpinājām izlikties, ka viss taču it kā ir kārtībā, ka tās ir tikai kaut kādas pusmūža krīzes izpausmes, nevis apzināta melošana vairāku gadu garumā. To man ir visgrūtāk pārdzīvot - kamēr mēs kaut vai no ādas līdām ārā, lai tikai viss būtu labi, jauki, mierīgi un kungam pa prātam, kamēr tas "kungs" meloja vienā melošanā un, varbūt neapzināti, tomēr diegzan pamatīgi grāva manu un brāļa pašvērtējumu. Pašam jau likās, ka tik iegulda un iegulda (bez kāda atgriezeniska labuma), bet īstenībā viņš ir tikai grāvis un grāvis... :(
Žēl, ka cilvēki (jeb šis viens konkrēts) nemācās no kļūdām un skaita katru skabargu citu acīs, bet tos milzu baļķus savējās kā neredz, tā neredz!
Bēdīgi, ka cilvēks, kuram vajadzēja būt vistuvākajam, sargāt, mīlēt un lolot tos, kurus pats radījis, izturas tieši pretēji, mūžīgi pieprasot, lai notiek pēc viņa prāta.
Nē, tā vairs nebūs! Viss.
Es stāvu un krītu par savējiem - diviem - vismīļākajiem!