Visa mūsu Pasaule ir sabrukusi...
Zemapziņā es jau zināju, ka agrāk vai vēlāk tā notiks. Kaut gan, nē, ka TĀ notiks, es pat iedomāties nevarēju! Lielas sāpes un vājprātīgas dusmas - uz viņu...arī uz sevi...
Sāp, ka viņam nospļauties par mums, bet vēl lielākas ir dusmas par attieksmi un to, ka tik ilgi izlikāmies! Tik ilgi izdabājām, staigājām apkārt bez maz vai uz pirkstgaliem, lai tikai viss būtu labi un mierīgi. Farss! Viss bija sapuvis jau sen.

Paradoksāli - pēdējos gados tikai viņam vien raksturīgajā, pretīgajā veidā viņš lika mums ar brāli justies tā, it kā mēs būtu viņa sliktākais ieguldījums, ieguldījums, kurš neatmaksājas, no kā nav nekāda labuma, tikai izdevumi. It kā mēs būtu liela vilšanās. Tagad pēc visa, kas ir noticis un kā viņš ir izrīkojies, Jēzus Māte, viņš pats ir TĀDA VILŠANĀS, ka man vienkārši trūkst vārdu, lai to visu izsacītu.
Šķiet, ka vēroju no malas kaut kādu drausmīgu traģikomēdiju un tas ir pavisam cits cilvēks, nevis mans tētis. Mans tētis tā nekad nerīkotos! Mans tētis iemācīja man braukt ar velosipēdu, iemācīja vadīt auto. Mans tētis mācīja, ka pret cilvēkiem ir jāizturas ar cieņu un bija tas, kurš vienmēr varēja atrisināt visas mūsu/manas problēmas, pirmais, kam es zvanīju, kad appludināju kaimiņus vai kārtējo reizi salūza auto... Piedodiet, bet šis cilvēks nav mans tētis. Šis ir kaut kāds nožēlojams, gļēvs, sviestā sagājis pusmūža vecis. Skarbi, bet tā tas ir. Vai es spēju piedod? Par piedošanu vispār šobrīd nevar būt ne runas... Īstais jautājums - vai es spēju un gribu kontaktēties ar šo cilvēku (pieļaujot iespēju, ka viņš to vēlas, jo arī šis jautājums nav īsti skaidrs)? ES NEZINU!

Jāturas un jābūt super stiprai - brāļa un lielākoties mammas dēļ.
Lai tur vai kas - MĒS IZTURĒSIM!

VISS, BĒRNĪBA IR BEIGUSIES!

P.S. KAD GRIBAS SARAUTIES MELNAI, MAZIŅAI UN VIENKĀRŠI NEBŪT, IZSLEJOS LIELA, BALTA UN VIENKĀRŠI ESMU!