10:31 pmReizēm es neticu pati sev. Marinas māsas meita - malyshka(mazā) Lara ieradās pie manis, nebrīdinot, viņa vienkārši atnāca. Es nezinu kāpēc, jo mēs neesam draudzenes, drīzāk es esmu tante, kura ir tante, kad Marinai nav noskaņojuma spēlēt tantēs-māsas meitās. Mēs neesam tikušās bieži, vien pāris reizes, un tās pašas ne īsti apzināti.Viņa sēdēja manā viesistabā un dzēra kafiju, es viņu vēroju un klusi gaidīju, lai šis teātris ātrāk beigtos. Viņa satiekoties ar vienu no Igora biznesa partneriem. Viņš esot ideāls, pieklājīgs, lutinot viņu un viņam esot daudz naudas, bet viņai neesot ronantiskas jūtas pret viņu, nu ne cik. Šajā brīdī es sevi atvainoju un aizgāju iedzert savas brokastis – baldriāņus. Ko lai es saku meitenei, kuras liktenis ir jau izlemts. Es varētu teikt – cīnies par savu mīlestību, atrodi kādu ar ko tu vari izdzīvot to lielo mīlestību, bet es tā neteicu. Es pateicu, ka labi cilvēki ir retums, un tā lielā mīlestība, ja nu viņa gadījumā par to esot gribējusi ar mani runāt, nemaz nenotiekot tik bieži un reizēm neotiekot vispār. Varbūt man vajadzēja pateikt, ka iespējas atrast to mīlestību, kuru viņa ir izsapņojusi, ir lielākas, ja viņu meklē, bet es to nepateicu. Man likās, ka viņa man teiks, ka viņa domāju, ka es esmu tā foršā tante, bet viņa to nepateica. Vai man ir žēl, Lara? |