| |
[Jan. 3rd, 2008|06:54 pm] |
 |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2008|05:06 am] |
Viņa jaunais gads
Viņam kā jau katru gadu nebija ne jautrības, nekā līksma, nekā smieklīga un mīļa.
Viņš bija viens, viens pats.
Viņš kā jau katru gadu staigāja apkārt pa pilsētas šaurajām, bruģu ieliņām, kuras sauca man tevi vajag!
Viņš gāja un gāja. Pēkšņi viņš sajutās nu tā vēsāk, nevarēja arī just vairs ceptas maizes smaržu un viss palika klusāks. Viņš nedaudz pavēris acis, saprata, ka ir apmaldījies, bet neuztvēra to nopietni, ceļš vairs nemeta līkumus, arī mājas bija tumšas. Viņš tikai gāja uz priekšu un neskatījās atpakaļ, Viņš gāja mājās, vismaz Viņš domāja, ka iet mājās.
Pēkšņi viņam sāka sāpēt galva, tad arī mugura, viņš sajuta triecienus, Viņš paturēja galvu un sajuta asinis. Zagļi nometa laužņus, aizskrēja, bet viņš tur palika guļam un tad viņš tik saprata, kad tās nebija mājas, bet tie bija koki, viņš atradās mežā. |
|
|