bieži stāvu pie tā skapja, kas pilns ar kausiem un medaļām. varu ilgi stāvēt un skatīties, dažreiz varbūt notraukt kādu asaru. dažreiz arī pasmaidīt un nostaļģijā gremdēties atmiņās.

es varētu būt kā Hārvijs Dents no betmena, divsejainais. jo reāli, diezvai mani ikdienas cilvēki spēj kaut nedaudz apjēgt kādu žulti es nēsāju sev līdzi.