vecākiem panesās humora pilna saruna, kurš pirmais nomirs(abiem teju 60), tad es iejaucos un pateicu, ka visticamāk es būšu pirmais.

es pēdējā laikā tik ļoti par daudz gremdējos atmiņās, ka bļeeeee es vairs nevaru izturēt. es gribu vecos laikus atpakaļ. tikai kad tas viss ir zaudēts, tad saproti cik skaisti tas bija un cik daudz lietas tagad iet gar degunu.

kursabiedrs stāstīja jeb blatoja kā riktīgi daudz pīpē zāli, gandrīz katru dienu un cik forši tas ir un bla bla bla visu pārējo sūdu. es klausijos un tik kratiju galvu un atkārtoju:"naissssss, naissssss vecīt" , "Laaaaaabs!" un tml. sūdu.

tā nu es klusām pagremdējos savās atmiņās, kā pirms gadiem 4, kad sāku dzīvot viens, īrēju kopā dzīvokli ar vienu dīleri, ļoti gudrs, mierīgs čalis, kas, starpcitu, pa dienām strādā kādā valsts institūcijā. un mums dživoklī, nemelošu, reti kad bija mazāk pa kādiem 100g. un viss tik labi smaržoja un tas bija principā laiks, kad es biju atmetis pīpēšanu, jo tā īsti nebija vajadžibas pīpēt cigaretes. mēs marihuānu kurijām kā cīgas, visu laiku, nonstopā. mosties ar džointu un dodies gulēt ar džointu. labi ja pa dienu esi kādas 3-4h skaidrā, kad pa darba dienas vidu ir izgājis, jo tā īsti nesanāk iespējas klusām ieziet iekurīt.

tā nu dzīvojām. tas bija skaisti un briesmīgi. bet tie laiki ir beigušies.