Atnāk nakts ar dzidriem klusiem rīta soļiem kā čuksti. Tu esi tas, kas paņem mani aiz rokas un aizved tur augšā- spožajā eņģeļu teltī. Tur apvāršņa malā spīd spožs balts mēness kā egļu bumba. Kā pludmales bumba, ko paspert, lai tā aizripo no saulrieta līdz lēktam. No rīta mēs pamostamies un dzied putni par dieviem volejbolistiem.

Es cerībās stāvu viena un zīmēju zvaigznes. Tās sasitas pret mākoņiem un krīt upē. Upē paliek un mirdz dimants. Spoži raibs tas spīd manās acīs. Raibi nokrīt vēl daži un tad tas sākas... zvaigžņu lietus! Nekad nebeidzas, jo nekad tas nav sācies... debesīs zied tulpes un birdina zilus putekšņus. Es ķeru un beru tos mutē. Izgaršo dimantus... Dažreiz tiem nav kauna. Tie nogāžas, kad es tur peldos. Viņi krīt upē. Kā jāņtārpiņi. Nu tādi kā nedaudz bikli. Klusu tas notiek un man nedaudz bail. Bet viņi krīt maigi. Es zinu, ka nav ko bīties...

Tu ar baltu miglas roku aizslauki mākoņus, lai šovakar var redzēt motoriskos spīdekļus.