urn:lj:klab.lv:atom1:morraaŠugā faivŠugā faivŠugā faivjanis.k@icloud.comŠugā faiv2022-11-08T00:14:07Z2022-11-08T00:14:07Zurn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4085742022-11-07T19:49:002022-11-07T19:49:002022-11-08T00:14:07Z2022-11-08T00:14:07ZAtnāca ciemos saimnieks mājai kuru īrēju darbam, jo biju palūdzis pagarināt kontraktu.<br />Pajautāja kur ir Latvija (jau trešo reizi).<br />Pastāstīja arī, kā nokļuva salā. Bērnībā esot dzīvojis Šibujā, pelnīja kabatas naudu pārdodot avīzes stacijas priekšā.<br />Kad sākās karš, Tokijā bija bads un vecāki ar visu ģimeni pārvācās uz salu, jo nu, lauki un jūra, kaut kā varēs iztikt.<br />Tagad šis saimnieks ir salas bagātākais cilvēks, tomēr izskatās pēc diezgan standartīga pensionāra. Pats izvadā pa mājām mēbeles ar kravas auto, pats aiziet apsveicināties ar īrniekiem. Dažreiz aizbrauc uz vasarnīcu O'ahu salā.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4083112022-11-02T18:11:002022-11-02T18:11:002022-11-02T09:23:20Z2022-11-02T09:23:20ZKādu laiku strādāju nelielā japāņu uzņēmumā.<br /><br />Nevienu dienu nejutu, ka eju uz darbu, jo kolēģi bija silti un draudzīgi, birojs bija Šibujā, arī darbs nebija briesmīgi smags.<br />Kad nāca laiks pārskatīt algu, tad viens no direktoriem ieminējās, ka nu nevar man maksāt vairāk, jo es ir ārzemnieks un nespēju pienest to pašu vērtību ko var pienest japāņi. Pajautāju kāda tieši ir pievienotā vērtība japāņiem, bet sakarīgu atbildi nesaņēmu.<br /><br />Pēc kāda laika direktoru galds pamanīja, ka Jānis strādā labi, tāpēc būtu ģeniāli atrast vēl kādus ārzemniekus. Atrada arī: Šrilankā un Kambodžā. Biškiņ māk japāniski, bet nav ne profila izglītības, ne pieredzes. Toties lēti un ārzemnieki. Diezgan ātri noprata, ka ar tiem ārzemniekiem negāja un tad nu direktori zināja jautāt Jānim kāpēc tie ārzemnieki nespēj strādāt tāpat, kur ir tā maģiskā starpība.<br />Tajā brīdī man pieleca, ka vispāri viss šis mīļais un draudzīgais kolektīvs redz mani kā, nu, tādu Džamšutu no trešās pasaules valsts kurš vārtīsies dubļos par sviestmaizi un kurš ir kaut kur starp cilvēku un suni.<br /><br />Japāna savādā kārtā iemācīja konfrontāciju, tāpēc vienā pusdienlaikā salasīju kolēģus kuriem kaut mazliet uzticējos un jau to apspriedām tiešos vārdos un apkārt nestaigājot.<br />Rezultātā aizgāju gan es, gan viena jaunkundze izglītota Anglijā. Pēc laika vēl viens no tiem, ar kuru bija apspriede. Vēl viens palika un joprojām tur strādā.<br />Pēc pāris gadiem uzņēmums uzbrauca sēklim un viņu pārdeva.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4075172022-10-24T16:26:002022-10-24T16:26:002022-10-24T07:40:03Z2022-10-24T07:40:03ZSala ģeoloģiski un kultūrvēsturiski ir sadalīta divās daļās: sakašita un sakaue.<br />Sakašita ir veta starp diviem lielajiem vulkāniem un sakaue atrodas Mihara vulkāna dienvidu pusē, diezgan augstu virs jūras līmeņa. Abas daļas savieno viens pāris kilometrus garš ceļš augšup kalnā gar klinti, kas arī dod viņām nosaukumu. Ceļš kalnā ir Saka, un kas ir apakšā ir Šita un augšā ir Ue. Ļoti vienkārši. <br /><br />Sakašita ir vieta, kur viss notiek: lidosta, ir pat banka, divi kultūras centri, kaut kādi veikali, uzņēmumi un vispāri dzīves publiskā daļa. Sakašitā dzīvo apmēram puse no visiem saliniekiem.<br /><br />No citas puses, Sakaue būtībā ir izstiepta gar vienīgo ceļu ap salu un ja nobrauc no ceļa nost, tad ir ātri atduras pret tumšiem džungļu ceļiem un aizdomīgām kalnu takām.<br />Sakaue cita īpašība ir tāda, ka salas senākā vēsture ir saistīta tieši ar šo daļu. Tieši no Sakaue nāk senais stāsts par septiņiem mūkiem, kuri iebrauca Aigae ostā, bija slimi un salinieki tos izgrūda kalnos; to mūku spoki rēgojoties vēl šobaltdien.<br /><br />Gandrīz katru dienu braucu caur Sakaue un domāju par to kāpēc tur nekā nav. Gar ceļu ir mājas, ir samērā daudz cilvēku, ir pat divas skolas, bet ekonomiskā aktivitāte ir minimāla. Tie pāris veikali kas paliek, knapi elpo un vienīgais, kas aktīvi darbojas ir karstie avoti. Domāju par to, kāpēc Sakaue cilvēki nav ekonomiski aktīvi un kā to varētu projecēt uz kādu citu vietu.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4071502022-10-18T11:42:002022-10-18T11:42:002022-10-18T10:11:02Z2022-10-18T10:11:02Z"Paskaties" - teica bora rūpnīcas sērskābes ceha priekšnieks, "mums šeit ir tik skaisti. Kādreiz kāds brits atbrauca un teica, ka ir kā Šveicē. Man arī tā šķiet, šeit ir viena no smukākajām vietām pasaulē."<br />Paskatījos apkārt. Šai vietai noteikti bija savs šarms, jo pilsēta ir augstu kalnos, izolēta un izskatās kā aprūsējis dzelzsbetona gabals iemests ķīniešu pasaku Yezhūhe ielejā. Samtainie kalni ar klintīm apkārt, zilgani dzidrā upe ielejā un šīs padomju garāžu rindas un pelēko kieģeļu piecstāvenes. Ap mājām dažreiz ir skārda žogi un dzelteni sludinājumi, dažreiz noplēsti, dažreiz uzlīmēti pa virsu viens otram. Kā ķirsītis uz kūkas pa visu žogu varēja izlasīt "STĀVVIETA IR AIZLIEGTA". Es nekad neesmu bijis Šveicē, bet man liekas, ka ir jāskatās tikai kalnu virsotnēs ignorējot visu citu, tad jā, tad būs kaut kas cits.<br /><br /><br />"Kādas tev vispāri pret mani ir pretenzijas, es nesaprotu? Tu paņēmi kredītu, es viņu izmaksāju". Man likās, ka šis jau ir galīgi atrauts no realitātes, tāpēc centos iebilst: "bet, pirmkārt, tā biji tu kura palūdza lai es ņemu to kredītu un tas esmu es kurš dod tev naudu, kuru tu tika iaiznes uz banku... Treškārt, es to mantu nemaz nelietoju". "Redzi? Tu taču pats saki, ka es maksāju par kredītu? Un ja es palūdzu, tad tā manta ir mana, skaidrs? Turklāt, es esmu meitene un tev man ir jāizdabā. Īsti vīrieši tā dara. Tu jau laikam neesi viens no viņiem. Piemēram, Rosmanis manā darbā tā dara. Bet tu neesi Rosmanis, tev nav tā īstā šķirne."<br /><br /><br />"Un šis ir skaistuma prospekts. Tā ir visskaistākā vieta."; Trīs sievietes atveda līdz palielai klintij, no kuras varēja redzēt līci, kuģu remonta rūpnīcas un dzīvojamo rajonu daudzstāvenes ar melnu pelējumu uz sienām. Vējš bija diezgan stiprs un zem kājām čabinājās izmesti papīri, dažreiz arī tukšas pudeles. Var būt, ka toreiz nepaveicās. Atkritumu bija vairāk kā parasti, laiks nebija pietiekami saulains un tā...<br /><br /><br />PASAULES LABĀKĀ PILSĒTA. Šim uzrakstam ar brūnu krāsu uz kailas betona sienas braucu garām katru dienu. Pēc laika uzrakstam virsū uzradās sludinājumi: "pavedināšanas kursi", "striptīzs", "naudas pievikšanās spēks: seminārs", "džuņ juaņ cigun", "elitārs darbs Japānā un Korejā", "pazuda kaķis"...<br /><br /><br />"Es tam nevaru noticēt", teica Džaješs, ar kuru no rīta gājām uz biroju. Lecām pāri peļķēm, gājām gar visur esošajiem skārda žogiem un beigās kāpām kalnā pa labākus laikus redzējušām betona kāpnēm. Bija iespaids, ka tās kāpnes tur vienkārši nolika uz zemes virsū, jo zem tām rēgojās spraugas ar kailu zemi un pēc taifūna atnākšanas visa konstrukcija bija savērusies sāniski. Neizskatījās visai droša, bet betons ir smags, tāpēc no pāris cilvēkiem nekas nenotika. Jau birojā kāds Džaješam jautā: "nu, kā tev patīk?". "It's decent", Džaješs pieklājīgi atbild. Jautātājs aizskrien projām un skaļi lielās citiem: "Dzirdēji, koa? Džaješs teica, ka pie mums esot lieliski! Vislabākā vieta pasaulē, ko es tev teicu? Labāk, nekā tavā Korejā!"<br /><br /><br />Aizslēdzām durvis, ieslēdzām signalizāciju, nokāpām pa kāpnēm uz pirmo stāvu un papildus drošībai vēl aizvērām dzelzs vārtiņus ar smagu atslēgu. Nododot atslēgas sargam, viņa jautā: "tu dzirdi?". Neko nedzirdu, bet viņa turpina: "bērni skraida, pa otro stāvu! Viņi katru reizi skrien, kad es taisos mājās. Šeit agrāk bija skolas ēka.".<br /><br /><br />Jau lidojot virs Niigatas sajutu, ka šī dažādu balsu, viedokļu un skatienu putra, kura ar laiku kļuva tik bieza, ka pārvērtās baltā troksnī, kurš traucēja domāt, pamazām izgaist. Jau vilcienā braucot uz Tokiju divas stundas sēdēju un blenzu sienā. Jo pēkšņi prāts bija tik tukšs, tik tīrs, perfekti skaidrs.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4068772022-10-11T15:15:002022-10-11T15:15:002022-10-11T09:53:46Z2022-10-11T09:53:46ZAizbraucu uz Eiropu, bet pieredze ir tik saraustīta, ka stāsts neiet loģiski kopā.<br />Tā ir tāda kā filma no nesaistītām epizodēm, kuras kopā saista kaut kas netaustāms.<br /><br />Pirmajā dienā francūži aizveda līdz Andorai. No Andoras spilgtākās atmiņas ir kumelītes kalnos, elektriskais gans kurš sadeva man pa nagiem un jau Francijas pusē neparasti aukstā Ariēžes upe, gar kuru auga tik smuki ziedi, ka man šķita, ka nekur citur tik smukus lauku ziedus nemaz nebiju redzējis. Taraskonā pie Ariēžes neliela, kādus tūkstots gadus veca baznīciņa un dumjās mīlas dārzs blakus. Bija jau desmit vakarā, bet kāda kundze ielūdza apskatīt baznīcu no iekšas. Esot vismazāk elektrificētā baznīca Francijā, ar bišu stopu pie Marijas kājām uz jumta.<br /><br />Citu dienu ar francūžiem ēdām tapas, dzērām sangriju un skaļi runājām.<br /><br />Tūlūze atgādināja Daugavpili, bet tādu kā sapņu Daugavpili. Tie paši sarkanie kieģeļi un Daugava, jeb Garona pa vidu. Arī centra izmērs ir kājām cauri izstaigājams. Manā istabā Tūlūzē naktī no ielas salīda kodes un pulcējās ap sienas lampu, no kurienes es viņas lasīju ar salvešu palīdzību. Tūlūzes ielas smird pēc žāvētas gaļas un gaļa, ak cik laba tur bija gaļa. Pat nebūdams pārāk liels gaļas cienītājs spēju to novērtēt.<br /><br />Līverpūle satika ar ziemeļu kaiju klaigāšanu. Kaijas ir boss: lido virs cilvēku galvām un pārvalda visu pilsētu. Laiks ir drēgns, katru dienu līst vai ir apmācies un jūras vējš samaisa kaiju klaigāšanu ar mūzikas skaņām, un mūzikas Līverpūlē ir daudz.<br /><br />Stambulā palūdzu bālai pusaudžu meitenei aiz bāra letes kafiju, kura ļoti centās runāt angļu valodā. Viņai acīs bija tik daudz ciešanu, bet varēja būt tā, ka tā bija mana izdoma pēc Stambulas atmiņu grāmatas un tās aprakstiem par impērijas atliekām tur un šur Stambulā.<br /><br />Aizbraucu ciemos uz Villefranche-de-Lauragais (kā to pieraksta latviski?). Pēc pasēdēšanas saulē izžāvētā dārzā un pastrīdēšanos par to, vai blakus laukā aug kukurūza vai griķi, aizgājām meklēt ko paēst. Darbojās tikai kāda basku burgerbode, kur bija labākie burgeri nekā vispāri jebkur. Bet nu, ja burgerī iesviež kamambēra siera ripas pusi, tad viņš būs labs.<br /><br />Minhenē vācieši pārsteidza ar humora izjūtu. Tāds smieklīgs, labdabīgs humors. Arī ēdiens pēc Līverpūles likās visai labs. Man liekas, ka Vācijā es varētu dzīvot, jo tīri pēc sarunām vācieši likās tuvi un labi saprotami. Apmēram kā Latvijā, mīnus tā padomiskā paviršība.<br /><br />Lurdā nejutu neko īpašu, bet pa kalniem staigājot savādā kārtā gribējās raudāt. Un tik ļoti, ka gāju pa kalnu un skatījos tviteri lai neraudātu, bet bija jāskatās apkārt, jo skati bija labi.<br /><br />Un tomēr, Tūlūzē gribētu atgriezties. Diezgan stūraina vieta, bet sociālā dzīve tur bija bagāta, ka man sāka šķist, ka velti izniekoju laiku Tokijā, jo runāšana ar citiem cilvēkiem ir svarīga.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4066272022-10-11T10:45:002022-10-11T10:45:002022-10-11T01:47:06Z2022-10-11T01:47:06ZNu, ko, tagad Japāna atkal ir atvērta un var braukt bez vīzām (prasās uzrakstīt opja joku par vīzēm).urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4060242022-09-24T11:18:002022-09-24T11:18:002022-09-24T02:18:19Z2022-09-24T02:18:19ZLasot ziņas ir rūgtums, redzot kārtējo zvērību liecības. <br />Tāpēc būs laikmetīgs stāsts, kurš nenāk no manis, bet no kāda kunga ar kuru strādājām kopā ļoti un ļoti sen. Pirmā persona ir tas kungs un es to tikai atstāstu.<br /><br />***<br /><br />Studenta laikos nebija naudas lidojumiem, tāpēc starp Tojamu un Vladivostoku pārvietojos ar prāmi.<br />Parasti šo prāmi lieto automašīnu tirgotāji, bet arī kāds retais students vai budžeta ceļotājs.<br />Kajītē dabūju vietu līdzās kādam japānim, brauciens ir ilgs, tāpēc daudz sarunājāmies.<br />Japānis ceļojot pa pasauli ar motociklu un jau ir apmeklējis lielāko daļu valstu. Šoreiz gan došoties no Vladivostokas līdz Eiropai pa Sibīrijas ceļiem.<br />Jautāju viņam: - Vai nav bail vienam pašam?<br />Japānis dzīvespriecīgi smaidot atbild, ka ir bijis gan Afganistānā, gan Tuvajos Austrumos, gan Dienvidamerikā un nekur nebija tā, ka smaids un labsirdīga saruna neaizvestu vajadzīgā virzienā. Nē, bail neesot.<br />Visu vakaru pavadījām pie garām sarunām pie alus vērojot jūru un no rīta bija mūsu laiks šķirties. Es devos mājās, viņš devās ceļojumā.<br /><br />Pēc dažām nedēļām lasot avīzi atradu rakstu par kādu japāņu motociklistu, kurš esot piestājis uz nakti netālu no ciema austrumsibīrījā un vietējie iedzīvotāji viņu noslaktēja, nozogot mantas un motociklu.<br /><br /><br />*** <br /><br />Ja stāsta pirmā daļa varētu būt vai nebūt viņa garadarbs, tad otrā puse tiešām ir notikusi: <a href="https://www.gazeta.ru/auto/2012/05/31_a_4607925.shtml">https://www.gazeta.ru/auto/2012/05/31_a<wbr />_4607925.shtml</a>urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4059342022-09-16T15:39:002022-09-16T15:39:002022-09-16T06:43:35Z2022-09-16T06:43:35ZDažreiz tā gadās, ka tiecies ar kādu, gribi runāt, jautāt, stāstīt, bet cilvēks ir pavēss, skatās pa malām un pazūd pie pirmās iespējas.<br />Agrāk šķita, ka man ar komunikācijas spējām ir kā ir un vienkārši neiet, bet ar laiku sāka pielekt, ka dažreiz cilvēkam ir tik daudz skeletu skapī, ka tie ir jātur ar abām rokām un uzmanīgs jautājums kādu skeletu var paraut aiz stilba un visi kauli izbirs kā lavīna uz grīdas kopīgai apskatei. Uzdot tukšus jautājumus negribās, bet jautājumus pēc satura nevienam nevajag.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4053842022-09-12T16:23:002022-09-12T16:23:002022-09-12T07:31:24Z2022-09-12T07:31:24ZDažreiz vēlu vakarā aiz logu rūtīm var dzirdēt čabināšanos: meža prusaki salien uz logiem un skraida apkārt meklēdami drošu vietu. Ja paver aizkarus, tad skats ir uz prusaku rozā dibeniem; gan mīlīgi gan pretīgi vienlaicīgi.<br />Nekas neatliek kā ņemt kādu slotu vai prusaku smidzināmo un iet apkārt mājai no otras puses tos ciemiņus dzīt prom. Mājas otrajā pusē ir salas džungļi, tāpēc jāiet tiem cauri.<br />Paši džungļi naktīs ir diezgan interesants piedzīvojums. Lielākie dzīvnieki uz salas ir seski un mundžaki, tāpēc neviens no tumsas neizleks un galvu nost nekodīs, bet ja paskatās zem kājām, tad prātā nāk dinozauru laikmeta attēli bērnu grāmatās: palieli kukaiņi ar daudzām kājām skraida apkārt prātam neaptveramos daudzumos, pa sienām ložņā gekoni un neizskatās, ka cilvēka klātbūtne viņus uztrauktu.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4051262022-09-09T14:57:002022-09-09T14:57:002022-09-09T08:53:58Z2022-09-09T08:53:58ZKad biju Krievijā un centos pagarināt vīzu, aizgāju uz vienu no tajām vairāku lielo burtu iestādēm, kur nostāvēju garu rindu šaurā gaitenī.<br />Manai kārtai pienākot, dabūju parunāties ar tādu tipiski sovjetisku tantiņu spīguļainā džemperī, lieliem, dzelteniem matiem un putinekli pie sienas.<br />Tantiņa teica, ka man vīzu pagarināt nevarēšot, neminēja nekādus iemeslus un ieteica griezties pie iestādes vadītājas, ja man ir pretenzijas.<br />Nostāvēju vēl vienu rindu pie vadītājas, kura arī bija tāda sovjetiska tantiņa spīguļainā džemperī, lielu frizūru un ar putinekli pie sienas, kura izrāva no rokas manu pasi, ieskatījās un uzbļāva, ka viņiem esot teikts ar mums, pribaltiem, vispāri nesaistīties, jo mums te esot fašisma atdzimšana un nekādu vīzu nepagarināšot.<br />Tad nu aizgāju uz vēl svarīgāka kunga kambari, kurš gan bija omulīga izskata sovjetisks onkulītis ar sirmiem matiem saziepētiem uz vienu pusi un ļeninekli pie sienas. Kungs draudzīgi uzsita man uz pleca un teica, ka visu nokārtos, jo tam tā nav jābūt. Palūdza pagaidīt istabā un pats kaut kur ar manu pasi aizgāja. Atnāca komplektā ar iepriekšējām divām lielo frizūru sovjetiskajām tantiņām un lūdza paskaidrot kas par kreņķi. Tantiņas vienlaicīgi sāka bļaut, ka vīzas man nebūšot un lai vācos projām uz savu pribalķiku.<br />Draudzīgais sovjetiskais onkulītis atkal draudzīgi uzsita man uz pleca, paņēma zem paduses un aizveda uz citu iestādes galu, kur, ignorējot rindu, ieveda vēl vienā, šoreiz tumšā kambarītī ar noguruša izskata sovjetisku tantiņu bez putinekļa uz sienas, piekodinot, lai noformē man vīzu. Viņa pati zinot kādu vajag.<br />Pēc divām minūtēm man iedeva papīru aprakstītu krievu un franču valodā un kurš izskatījās kā no 1930. gada, kas bija izbraukšanas vīza. Izrādās, ka no Krievijas nevar izbraukt, ja tur ir uzturēšanās atļauja un jāsaņem atļauja vienā no tiem ar sovjetiskiem traniem pilniem midzeņiem. Tiesa, uzturēšanās atļaujas man nebija, tāpēc vispāri nav skaidrs kas tur notika. Skaidrs ir tikai tas, ka viņi tur dara ko grib un nekādi formāli noteikumi, likumi un morālās normas viņiem padomā nav.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4048752022-09-09T11:28:002022-09-09T11:28:002022-09-09T02:56:04Z2022-09-09T02:56:04ZZiemā strādāju puspamestā divstāvu mājā, aizņemdams istabu pašā augšā, kur ir siltāks un ir skats pāri ciemam uz jūru.<br />Puspamestā, jo mājā bija gan elektrība, gan ūdens, gan saimniece kaut kur Tokijā, kura saņēma naudu, bet viss pārējais bija grausta stāvoklī: caurumi pamatā un ruds kaķis zem grīdas, putekļaini balkoni, salauzti logu slēdži un spēcīga mitruma smaka. Blakus mājas arī stāv puspamestas, bet vismaz divās kāds dzīvo.<br />Klimats ziemā uz salas ir konstanta vētra mēneša garumā, lai arī īpaši auksts nav, tāpēc māja kauca un klauvēja cauru dienu, it īpaši vēlos vakaros, kad vētra pastiprinājās.<br />Vakara pusē izkāpu putekļainajā baloknā paskatīties uz saulrietu pāri lidostai un vēroju kā nu jau kuro dienu vakara lidmašīnas nespēj nosēsties un aizlido atpakaļ Tokijas virzienā.<br />Tomēr no tualetes loga skats bija vislabākais: viens no jaunajiem vulkāniem tikai pārsimts metru attālumā, kurš ir vienlaicīgi skaists un draudīgs. Nekas labāks tualetei nav izgudrots.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4045692022-09-08T15:22:002022-09-08T15:22:002022-09-09T08:55:46Z2022-09-09T08:55:46ZAizgāju apēst pusdienas lapenē pie jūras, bet tur jau sēdēja kāda ārzemniece, kura, manuprāt, izskatījās pēc vācietes.<br />Sasveicinājos, iepazināmies, izrādījās, ka lietuviete no Utenas.<br />Izdomājām rīkot Latvijas un Lietuvas tautas deju pasākumu.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4044312022-09-07T11:18:002022-09-07T11:18:002022-09-07T06:08:02Z2022-09-07T06:08:02ZUz salas ir savāda vide, jo šeit nav totāla panīkuma, bet nav arī nekādu uzplaukuma pazīmju.<br />Pirms pusgadsimta tūrisms no Honšjū sita augstu vilni, tas bija tāds eksotisks brīvdienu kūrorts ar spēcīgu hedonisma piesitienu un salas otrais vārds bija nampadžima, jeb pavedināšanas sala.<br />Deviņdesmitajos, kad braukšana uz īstām ārzemēm kļuva pieejamāka bet vidējā japāņa maks plānāks, tūrisms strauji noplaka un viss kas palika bija viesnīcu grausti. Tie ir patiesi iespaidīgi, ar akmens veidoliem un kolonnām, baseiniem un ko vēl ne, tas viss ir aizaudzis un vēja saplosīts, tagad ir tukšo ēku izpētītāju meka un savvaļas dzīvnieku mājas.<br />Daudzi salinieki pelnīja audzējot fēnikspalmas, kuru lapas pārdeva lielo salu ziedu veikaliem, kur pieprasījums bija vienmēr un iepirkuma cenas bija labas. Palmu audzētājiem nomirstot plantācijas paliek bez saimnieka, aizaug ar monsteru liānām un ir labā saimē ar viesnīcu graustiem. Katru rītu ejot pa ielu ar atkritumu maisiem eju gar trim smukām želejpalmām, kuras ir liānu apvītas un kopumā nesmukas, ar katru gadu dodot mazāk un mazāk augļu.<br /><br />No citas puses, diezgan daudz kas notiek. Kaut kas tiek būvēts, kustība uz ceļiem tik mazai vietai ir aktīva, ceļi ir smuki, gar ceļiem zied hibiski, mājas ir sakoptas, rodas jauni parki un salinieki izskatās visai apmierināti ar dzīvi.<br /><br />Pa nakīm to visu jauno nevar redzēt, bet graustu tukšajos logos atspīd mēness un kauc vējš. Dienvidniecisko zaļumu un dzīves prieku tumsā neredz, apkārt krāc jūra, tumsā var saskatīt tikai baltas putas un melnos krasta akmeņus un, taisnību sakot, ir visai neomulīgi.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4041062022-08-25T11:05:002022-08-25T11:05:002022-08-26T05:29:12Z2022-08-26T05:29:12ZAutomašīnas japāņi lieto arvien mazāk, autoražotājiem laiki ir arvien grūtāki, tāpēc kā sava veida reklāma Toyotai un Hondai tagad ir kāršeiringa, jeb arautodalīšanās pakalpojums. Šim vārdam vispāri ir kāds labskanīgs latviskojums?<br /><br />Jebkurā gadījumā, man mazliet apnika autodalīšanās iestāde kuru parasti lietoju, tāpēc piereģistrējos Hondā un Toyotā.<br />Kas no tā visa sanāca?<br /><br />Honda:<br /><br />Viegla, saprotama aplikācija, reģistrācijas laikā nobildē tiesības un viss tiek automātiski ievadīts. Pēc reģistrācijas pagaida 24 stundas, jo tiesības un visu pārējo esot jāpārbauda un tad var droši braukt.<br />Izbraucu arī. Autostāvvietā atnākot ir jāatver durvis no aplikācijas, kur uzreiz nobildē skrāpējumus, ja tādi ir, ieliec zvaigznītes tīrības pakāpē un var braukt. Pati stāvvieta gan dzīvojamo pagalmu dzīlēs, no kurienes izbraucot bija jāizkopj juvelierbraucēja iemaņu pirmsākumi. Pats auto bija šī gada Honda Freed hibrīds, perfekti tīrs, smuks, ar diezgan neortodoksālu pārnesumkārbas kloķi, lielisks auto. Man vispāri Hondas patīk un Freed galīgi nav sliktākais ko izvēlēties. Nākamreiz izbraukšu ar ko eksotiskāku.<br /><br />Toyota:<br /><br />Arī diezgan labi saprotama aplikācija, arī nobildē tiesības, bet nevar nolasīt, ja nebildē uz baltas papīra lapas. Pēc reģistrācijas nav nekādu ziņojumu vai īmeilu par izskates laiku, tāpēc varēja tikai minēt.<br />Atverot aplikāciju pēc pāris dienām parādās ziņojums, ka tā un šitā, vēl nav izskatīts, tāpēc pagaidām lietot nevarot.<br />Pēc vēl pāris dienām beidzot atnāk īmeils, kurā ir teikts, ka manā reģistrācijā esot kļūda, bet kāda tieši nav minēts. Esot jāatver savi iestatījumi un jāaugšuplādē tiesību bildi atkal, uz baltas papīra lapas.<br />Augšuplādējot tiesības atnāk īmeils, kurā ir URL, kuru nospiežot ir atkal jāaugšuplādē tiesību bilde, bet šoreiz citā vietnē. Vietne ir nelietojama un pārpildīta ar kancelejvalodā rakstītu tekstu, turklāt augšuplādējot rodas mistiskas kļūdas: parāk gaidša bilde, pārāk tumša bilde, nepareiza mēness fāze utt. Kad beidzot šī epopeja ir beigusies, jāaugšuplādē sava seja, turklāt vairākos variantos. Uzreiz var redzēt, ka Toyota uzticas lietotājiem!<br />Pēc augšuplādēšanas atnāk īmeils, kurš sīki izskaidro, ka seja un tiesības tiks izskatīti "apmēram nedēļas laikā".<br />Atnākot atbildei izrādījās, ka mans vārds esot nepareizs, jo ir rakstīts latīņu burtiem, bet aplikācijā japāniski. Šeit nu es tam atmetu ar roku, jo ne jau viņi man par to maksā.<br />Pa to laiku apskatīju Toyotas stāvvietas un tuvākajā stāvvietā ir tikai auto ar visai nedaiļskanīgu vārdu Raize, kurš man nepatīk citu iemeslu pēc, toties stāvvietas kur ir interesanti jaunie ūdeņraža modeļi un tā ir permanenti slēgtas, lai arī parādās uz kartes kā lietojamas.<br /><br />Rezultātā, Toyotas UX novērtēju kaut kur starp "nelietojams" un "naidīgs" un Hondas UX kaut kur starp "nevainojams" un "draudzīgs".<br />Laikam tā nav sakritība, ka arī pēdējo gadu auto atstāj līdzīgus iespaidus.<br />Sanāca tīri laba automašīnu reklāma un ir tīri skaidrs pie kura no šiem diviem es ietu, ja taisītos pirkt jaunu auto.<br /><br />Gibētos palietot līdzīgus pakalpojumus no citiem ražotājiem, bet, diemžēl, tādu nav. Nissanam gan ir sava autonoma, tā ir OK, bet visai dārga.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4037992022-08-20T01:05:002022-08-20T01:05:002022-08-19T16:07:22Z2022-08-19T16:07:22ZJapānas ieņēmumu dienests paskaitīja pupas un izfigurēja, ka jaunieši lieto daudz mazāk alkohola nekā agrāk.<br />Nekavējoties tika sākta valsts sociālā reklāma, kura mudina jauniešus iedzert bišku vairāk.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4036112022-08-15T14:06:002022-08-15T14:06:002022-08-15T05:17:23Z2022-08-15T05:17:23ZNezinu vai par to var dzirdēt un lasīt Latvijas un Eiropas vispāri medijos, bet pēc Abes slepkavības Japānā notiek diezgan liels skandāls. Laikam lielākais kopš manas atbraukšanas.<br />Abes slepkava esot bijis motivēts ar to, ka Abe bija Mūna baznīcas lielkungs un šī baznīca esot izpostījusi viņa, t.i. slepkavas, ģimeni.<br />Tas tā kā būtu, bet slepkavas kungs atvēra pandoras lādi.<br />Izrādījās, ka šībrīža valdības koalīcijā jau vairāk kā simtam cilvēku ir līgumi un saistības ar Mūna baznīcu, tā baznīca esot darbojusies vienā birojā ar NHK, kurš no nacionālā raidkanāla pēdējā laikā pārvērtās par propagandas midzeni... Tas pats notika ar Asahi Šimbun, kuri atlaida visus žurnālistus, kuri uzdrīkstējās būt kritiski pret notiekošo.<br />Pašu Abi esot apglabājuši pēc lielākā goda, valsts bērēs, kuras vispāri lieto imperatoriem un citiem svarīgiem kungiem, ar ko pavēruši vēl lielāku spraugu Pandoras lādei un šī brīža skandāla lielpunkts ir labējo ekstrēmistu ielikšana svarīgos posteņos. Protams, arī no Mūna baznīcas.<br />Būtu jāatgādina, ka Abes frakcijai ir koalīcija ar citu frakciju, kura, savukārt, nekad nav slēpusi savus pirmsākumus citā kultā, šoreiz Soka Gakkai.<br />Nerakstīšu nekādus kopsavilkumus un pārdomas,jo pats līdz galam nesaprotu un vēl nemāku savilkt loģiskas strīpas starp faktiem, bet šķiet, ka par notiekošo būtu jāpastāsta, jo tas ir fascinējoši.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4033422022-08-15T01:52:002022-08-15T01:52:002022-08-14T17:10:10Z2022-08-14T17:10:10ZMan patīk izstādes.<br />Staigāt pa izstādēm pašam arī patīk, bet parasti es jūtos diezgan neomulīgi, jo kad pienāc pie stenda, tad visi tevi vēro un ir jātēlo, ka tu pienāci paskatīties zinātnes sasniegumus, nevis, piemēram, kā viņi pieskrūvēja to ekrānu tā, ka viņš izskatās caurspīdīgs, vai vienkārši gribējās pagrozīties tās jaunkundzes acu priekšā.<br /><br />Visvairāk tomēr patīk piedalīties izstādēs kaut ko izstādot. Galvenokārt jau tāpēc, ka iespēja sastapt visādus interesantus cilvēkus izaug vairākkārt un nekas nav jādara: viņi paši iet slazdā.<br />Kādu reizi izstādē pienāca vidēja vecuma samērā zolīds kungs smukā uzvalkā, uzmanīgi klausījās manu skaidrojumu, uzdeva sakarīgus jautājumus un ar draiskulīgu smīnu pazuda. Pēc kādas stundas atgriezās, bet jau ar jaunekli uzvalkā un palūdza visu izstāstīt no sākuma. Galu galā saņēmu viņa vizītkarti; bija kāda uzņēmuma ģenerāldirektors, bet pēc tāda arī izskatījās. Sauksim viņu par Ģ kungu.<br />Pēc kunga aiziešanas pamanīju kādu gados pajaunu dāmu uzvalkā, kura kā stirna pa sērsnu neveikli staigāja apkārt pa laikam atskatīdamies, bet neuzdrošinājās iesākt sarunu. Vispāri man nepatīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet izstādē smadzenes strādā savādāk un ir lamatu režīmā, tāpēc gāju un ķēru pie astes to dāmu, stāstot viņai par mūsu firmas sasniegumiem. Dāma pārsteidza, jo no stirnas pārtapa par kārdinātājčūsku un jau visai fiziski glaudīdamies klāt iegrūda man kabatā vizītkarti, piekodinot lai atzvanu. Sauksim viņu par Ķ dāmu.<br /><br />Izstāde beidzās, atnāca laiks rakstīt un zvanīt visiem ciemiņiem. Diezgan ātri nodibināju kontaktu ar Ģ kungu, kurš, savukārt, piedāvāja aiziet ciemos uz viņa biroju. Aizgāju arī. Dabūju pasēdēt ādas dīvānā CEO istabā, pačatot ar citiem direktoru galda kungiem un kundzēm un kādu brīdi man priekšā nolika papīru: tā un šitā, vai gribi būt par mūsu ģenerāldirektoru? Nē, labi, tik dumjš es neesmu un ietīdams piedāvājumu jokā kopā pasmējamies. Viņi īpaši neuzstāja, bet kungs pasauca paciemoties pie viņa mājās. Nē, nu protams, kad nepazīstams vidēja vecuma kungs pasauc pie sevis ciemos vakarā uz vīna glāzi, tad jāiet, vai ne? Protams, aizgāju arī. Uz vietas jau bija vairāki cilvēki, savādā kārtā pat pāris diezgan pazīstami sabiedrībā, tāpēc mana trauksmes sajūta nomierinājās. Ģ kungs mani lika priekšā kā nākošo ģenerāldirektoru ar savu firmas draisko smīnu, bet nu, pēc pārējiem varēja redzēt, ka viņš ar visiem tā joko un nopietni to uztvert nevajadzēja. Joki paliek joki, bet ar Ģ kungu joprojām dažreiz sazvanamies un regulāri ietusējam pie viņa ciemos. Ar kovidu tā aktivitāte apklusa, bet savādā pazīšanās palika.<br /><br />Par Ķ dāmu runājot, mēs aizgājām uz randiņu. Viņas metamorfozes mani patiesi pārsteidza: kārdinātājčūskas viņa bija pārvērtusies biznesa haizivī un pa taisno intervēja savai darbā iekārtošanās aģentūrai. Bet nu, ar tiem man pieredze jau bija, tāpēc, diemžēl, viss palika tur, kur sākās.<br /><br />Tas ir viss.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4029762022-06-17T15:29:002022-06-17T15:29:002022-06-17T06:30:15Z2022-06-17T06:30:15ZNopirku mango, pusi iedevu sievasmātei. Viņa pateicās un pateica, ka atdos Budai.<br />Neko nesaprotu, bet labi.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4027282022-06-17T10:08:002022-06-17T10:08:002022-06-17T01:13:43Z2022-06-17T01:13:43ZParasti japāņu darbos atvaļinājums ir kaut kāda liela ekstra par kuru jājūtas vainīgam, bet man ir paveicies ar relatīvi labu iestādi un pēc pieciem nostrādātiem gadiem pienākas atvaļinājums vēl pa virsu apmaksātajai normai un vēl nauda padauzīties apkārt. Tā nu sanāca, ka man šis atvaļinājums gadījās šai vasarā un biju jau sataisījies braukt uz Latviju, bet tad paskatījos lidmašīnu biļešu cenas un sapratu, ka šoreiz būs jābrauc citur. Tad nu, vai kāds cibas iedzīvotājs ir ziemeļanglijā un/vai dienvidfrancijā?urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4026872022-06-09T13:30:002022-06-09T13:30:002022-06-09T05:27:59Z2022-06-09T05:27:59ZNezinu vai kādam tas ir interesanti, bet šķiet, ka ir vērts aprakstīt tiesību saņemšanas procesu Japānā.<br />Latvijā tiesību man nekad nebija un nevaru ne ar ko salīdzināt, tāpēc skatiens ir naivs un tīrs.<br /><br />Sistēma ir tāda, ka ir divi varianti - vai nu liec eksāmenu dārgajā autoskolā, vai nu izmācies lētajā un tad liec eksāmenu jau policijā.<br />Runā, ka otrais variants ir stresains, jo praktisko eksāmenu varot likt tikai pus gada laikā kopš skolas beigšanas, nolikt to no pirmās reizes esot grūti un atrast brīvu vietu policijas kalendārā arī neko viegli neesot.<br />Man bija pirmais variants, tāpēc noliku praktisko eksāmenu autoskolā un tad devos uz policiju rakstīt rakstisko un saņemt tiesības.<br /><br />Uz visu nenormālo Tokiju ir tikai trīs policijas iecirkņi, kur var likt eksāmenus, nekādas diģitalizācijas nav, tāpēc jābrauc jau sešos no rīta un jāstājas rindā. Es atbraucu gana agri, bet man priekšā jau bija diezgan gara rinda, turklāt spēcīgi lija un ar lietussargiem rindā nekāda lielā bauda nav. Iekšā tas tikpat labi varētu būt 1970. gads. Sākumā jāuzraksta papīrs ar iesniegumu, tad viņš ir jāiesniedz kādam kungam pie letes, kurš visu pārbauda, tad jāaiznes līdz kasei, kur eksāmens ir jāapmaksā, tad jāstājas rindā pie citas letes, kura izsniegs eksāmena kabineta un galda numurus, tad jāgaida pustumšā gaitenī uz mākslīgās ādas beņķiem savu kārtu. Gaiteņa sienas ir izrotātas ar frīkainu autoavāriju skatiem, tāpēc nevarētu teikt, ka gaidīt ir garlaicīgi.<br /><br />Pats rakstiskais eksāmens ir papīrs ar 95, ja nekļūdos, pamatjautājumiem un vēl pieciem jautājumiem ar trīs apakšjautājumiem. Ja ir mazāk par 5 nepareizām atbildēm, tad eksāmens ir nolikts.<br />Daudzi brīdināja, ka jautājumi speciāli esot grūti saprotami un dažādi interpretējami un tādi bija arī treniņjautājumi, bet īstenībā nebija tik traki. Visi jautājumi bija adekvāti un viegli saprotami.<br /><br />Japāna nebūtu Japāna, je vecmodīgajā papīru smērēšanas epopejā nebūtu kāda tehnoloģija, kura palīdz epopejai darboties un tā arī bija: jau dažas minūtes pēc atbilžu papīru nodošanas bija zināmi rezultāti, jo papīru skaitāmā mašīna visu pārbaudīja. Tie, kuriem bija viarāk par 5 kļūdām, tika palūgti iziet. Lielākā ārzemnieku daļa teplu pameta. Nē, nav tā, ka ārzemnieki ir dumjāki, tā ir sociāla problēma - lielākoties, ārzemnieki cenšas ietaupīt un apmeklē lētāko autoskolu, bet mācību kvalitāte tur parasti ir visai apšaubāma, jo regulētas viņas praktiski nav.<br /><br />Tālāk bija jāklausās policista kunga pavertrips par to, kā braukt ar automašīnu ir liela atbildība un kā mēs, zaļie jaunvadītāji, nedrīkstam neko no sevis daudz iedomāties. Tad sekoja vēl viena rinda jau tiesību apmaksai, cita rinda uz bildēšanās onkulīša istabu, tad nezin kāpēc bija jāsastājas smukā ierindā, jānoklausās vēl viens policista pavertrips, šoreiz ar aizrādījumiem par nesmuku stāvēšanu un tiesības izsniedza jau citā lodziņā. Atkal, Japāna nebūtu Japāna bez tehnoloģijas savādā vietā, tāpēc pēc tiesību saņemšanas bija jādodas uz bankomātam līdzīgas ierīces pusi, kura automatiski nolasīja tiesību čipu un bija jāapstiprina datu pareizumu.<br /><br />Gribās uzrakstīt kādu kodolīgu nobeigumu, bet nekas nenāk prātā.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4024082022-05-31T19:17:002022-05-31T19:17:002022-05-31T10:30:48Z2022-05-31T10:30:48ZDažreiz kāds jautā -- kas bija tavs lielākais kultūršoks Japānā?<br /><br />Nav jau tā, ka Japāna būtu Āzijas kontrastu valsts, kukaiņus neviens neēd (labi, ēd, bet tā ir eksotika), nekādu īpaši neparastu tradīciju arī nav.<br />Bet ir viena lieta, kura mani katru reizi šokē līdz dvēseles dziļumiem. Tā, ka uz brīdi sāku šaubīties vai vispāri dzīvoju tādu pašu cilvēku vidū. Nepolitkorekti, bet ir tas, kas ir.<br /><br />Laikam, ir diezgan labi zināms fakts, ka lielkorporācijās daudzi cilvēki strādā uz mūžu un nomirstot lielkorporācija jau ir sagatavojusi kapiņu ar lielkorporācijas vārdu un zīmolu, lai ir piederība korporācijai arī ārpasaulē.<br />Bet tas nebija kultūršoks, tas bija tikai ievads.<br /><br />Dažreiz darba pārtijā sarunājies ar kādiem jauniem cilvēkiem. Piemēram, kāda jaunkundze no citas nodaļas. Apsēžas blakus, jūs pavadāt kopā lielisku vakaru, tik daudz par ko parunāt, tik interesanti un jautri.<br />Nākamajā dienā satiekot viņu darbā saki jaunai paziņai draudzīgu čau un dabū sausu labdienu atpakaļ. Nekad, nekādu sarunu darba vietā, pilnīga nulle.<br />Un tad tā jaunkundze aiziet no darba, uzraksta messendžerā, ķip, kā iet, kas jauns, satiekamies, tā un šitā. Jo ko nu, tagad jau darbs ir cits, var arī parunāt.<br /><br />Vai, piemēram, strādā ar kādu Tanakas kungu pie viena projekta. Vairākus gadus strādā. Pārvari kopā grūtības, ej kopā pusdienās, saņem kopā laurus. Tanakas kungs ir uzticams, draudzīgs un patīkams cilvēks.<br />Tad projekts dabiski beidzas un Tanakas kungs aiziet uz citu nodaļu. Tad kādu dienu sanāk sarakstīties ar Tanakas kungu atkal un viņš ir lakonisks, sauss un draudīgs. Ne mazākās vēsmas no bijušās brālības. Hej, Tanaka, vai tu atceries kā mēs ar tevi divus gadus nomocīdamies saņēmām balvas un tad vēl divus vakarus svinējām? Jā, tas viss bija, bet tagad Tanakam ir cits amats.<br /><br />Tieši šis man bija un paliek lielākais kultūršoks. Kad Tu un es, mēs runājam, ja mēs viens otram patīkam, tad tas ir tāpēc, ka mēs viens otram patīkam, nevis mūsu firmām ir labas attiecības. Tas nozīmē arī to, ka ārpus darba attiecībām mums būs par ko parunāt. Vai, piemēram, ja mēs darbā neko daudz nesatiekam tad, droši vien, esam savādāk uzbūvēti un nav nekādas jēgas meklēt kontaktu ārpus darbavietas. Bet nē, tā tas Japānā nedarbojas...<br /><br />No citas puses, ir arī patīkami izņēmumi, bet tāpēc tie ir izņēmumi, jo tendence ir cita.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4020782022-05-20T14:09:002022-05-20T14:09:002022-05-20T05:16:07Z2022-05-20T05:16:07ZSalinieki, apzinīgi būdami, pēc lustēšanās pa Tokiju parasti uztaisa covidtestu.<br />Tagad covidtestus var darīt Hanedas lidostā, tāpēc viss ir daudz ērtāk.<br /><br />Kāda kundze pēc brauciena uz Tokiju sataisījās braukt mājās un uzreiz pirms lidojuma Hanedā uztaisīja testu. Tas esot antivielu tests, kurš, kā runā, esot jūtīgāks.<br />Tests uzrādīja pozitīvu rezultātu.<br />Tajā pašā brīdī kundzes lidmašīnas biļetes tika atceltas, tika aizliegts lietot sabiedrisko transportu un taksometrus. Kāds lidostas ierēdnis ierādīja, ka kundzei tagad būtu jātiek līdz slimnīcai un jāpasūta covidviesnīca, kur apstāties.<br />Līdz slimnīcai varot tikt ar savu auto. Bet ja nav, tad šeit ir kovidtaksometrs, kurš par nieka 300 eiro ekvivalentu aizvedīs uz vienu pusi. Kā tikt līdz viesnīcai izdomājiet patstāvīgi.<br /><br />Nabaga kundzei asaras un panika, jo nu, tādu uzmetienu viņa nebija gaidījusi.<br />Vairākas stundas tuntulējot pa lidostu un žēlodamies draugiem un paziņām beidzās ar to, ka kāds cits ierēdnis no pilsētas domes pateica diezgan acīmredzamu lietu: neviens nevar aizliegt braukt ar vilcienu vai taksometru, tāpēc brauc ar ko gribi uz slimnīcu un uztaisi normālu PCR testu.<br />Ko kundze izdarīja un saņēma negatīvu rezultātu, jo antivielu testi bieži dod viltus trauksmes.<br />Tās pašas dienas naktī jau ar prāmi devās mājās, bet lidmašīnas biļetes un sirmos matus neviens neatlīdzināja.Par kafijuurn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4018762022-05-17T13:30:002022-05-17T13:30:002022-05-17T05:08:11Z2022-05-17T05:08:11ZSākumā bija doma rakstīt par japāņiem un kafiju, bet tad labi, ilgi padomājot kļuva skaidrs, ka par japāņu un kafijas attiecībām man ir daudz neskaidrību.<br />Jebkurā gadījumā, jau dažus gadus Japānā notiek kafijas būms, tāpēc kafijotavas ir daudz un dažādas, arī vietas kur var nopirkt labu kafiju ir pavairojušās.<br /><br />Par kafijotavām runājot, tās vien vērojot kļūst skaidrs, ka šis nav pirmais kafijas būms. Varētu būt trešais, jo man sanāk izdalīt trīs ļoti dažādus kafijotavu stilus.<br /><br />Pirmais, senākais, Džunkissa, nāk no pirmskara gadiem, droši vien no Taišo laikmeta. Tās ir iestādes, kur var just to laiku Anglijas ietekmi dekorā. Fonā gandrīz obligāti spēlē klasiskā mūzika, ēdienkarte sastāv no kafijas un kūkām un apmeklētāji bieži ir gados vecāki cilvēki. Kafiju pasniedz no japāņu sifoniem, kas jau pats pa sevi ir piedzīvojums. Kafija ir laba, kūkas ir labas, atmosfērai nav ne vainas. Diemžēl tādās iestādēs bieži ir (vai vairs nav, bet bija) atļauts pīpēt, tāpēc ir pamanāms viegls smacīgums, kuru arī varētu piedēvēt 20.gs. sākuma atmosfērai. Jo jā, visi pīpēja.<br /><br />Otrais paveids, kurš, droši vien, nāk no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas un kuram es nevaru īsti atcerēties nosaukumu. Var redzēt kā mainījās vidējā japāņa pasaules uztvere: pseidoviktoriāņu greznumu nomainīja lietišķs lakoniskums un praktiskums, kafijas kvalitāte ir kritusies un ir apmēram starp "phe" un "būs ok", cenas arī ir zemākas. Izveidojās arī pirmās tīkla kafijotavas. Astoņdesmito gadu japānim vairs nav laika baudīt dzīvi vērojot mežģinēs ģērbtās viesmīles tabakas dūmu miglā, tagad ar kolēģiem pa ātro ir jāpaķer kāda tase un jāskrien tālāk taisīt biznesus.<br />Apmēram ap šo laiku sākās arī automātos pārdodamo kafijas kanniņu fenomens. Dziļi grauzdēta robusta, apdullinoši rūgta un ar sliktu dūšu izraisošu smaku kafija mazās, 170ml bundžās katrā kafijas automātā. Salarīmeņa epitome būtu ieraut tādu bundžu, uzpīpēt kādu cigareti bēdājoties par to, cik viss ir slikti, un ejot strādāt virsstundas tālāk. Tādas kafijas fenomens nav galīgi izzudis, bet spriežot pēc tā, ka automāti iet mazumā, es neesmu vienīgais, kuram tā kafija nešķiet garšīga. "Tas nav garšas jautājums! Dzīvei ir jābūt skarbai!", teiktu to laiku salarīmens.<br /><br />No šī otrā, skarbā kafijas viļņa nāk japāņu paradums dzert dziļi grauzdētu kafiju. Es nekad to īsti neesmu sapratis - kāpēc cilvēkiem patīk dedzinātas eļļas smaka un rūgtums, bet nu, japāņiem ir savas garšas kārpiņas. Es daudz ko nesaprotu un, laikam, nevajag arī.<br /><br />Japāna nebūtu Japāna bez Amerikas iespaida un trešais vilnis ir amērikānisks. Labākajā vārda nozīmē. Pirms kādiem sešiem gadiem pa visu Tokiju uzradās "coffee stand"-stila vagoniņi un mikrokafijotavas, kur kāds hipijveidīgs jaunkungs taisīja diezgan jaukus uzlējumus ar vairāku pupiņu izvēli. Ar laiku tas pārauga espresso būmā un Tokijā tagad var dabūt tiešām labu espresso un tagad izskatās, ka ši vilnis zaudē spēku, jo kafijotavu ir mazāk, toties kafijas aparāti, uzlejamie gādžeti un citi piederumi ir daudz pieejamāki salīdzinot ar laiku pirms šī būma. Tokijā ir parādījušās vairākas stabilas un augošas kafijotavas ar lielisku kafiju un savu unikālu stilu, kas noteikti ir moderna vēsma. Interesanti ir tas, ka šīs iestādes ir protesta iemiesojums. Ienākot iekšā neviens vairs nesaka "iraššaimasē", kā to darīja visur citur, ar tevi vienkārši sasveicinās. Arī mežģīņotās kleitas un gandrīz absurdā pieklājīgā valoda ir izmesta miskastē -- tagad kafijotavu darbinieki runā vienā līmenī ar apmeklētājiem. Tās ir labas vietas, jo vismaz man nav jādomā kā runāt un kā uzvesties, var vienkārši atrasties savā vietā un nejusties nepareizi.<br /><br />Šī kafijotavu viļņa iespaids ir maiga pretestablišmenta kustība, kur tiek lauztas vecās tradīcijas un ieviestas jaunās.<br /><br />Par pašu kafiju runājot, arī Japānā aug kafija, bet, diemžēl, pārsvarā to sagandē ar dziļo grauzdēšanu un garšo viņa tāpāt kā noneim "frenč roast" no Miyama bodes.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4015852021-11-17T13:35:002021-11-17T13:35:002021-11-17T04:51:13Z2021-11-17T04:51:13ZJau kādu laiku braukāju pie stūres pa Japānas ceļiem un šeit ir daži novērojumi.<br /><br />Pa lielceļiem, kur maksimālais ātrums ir 80 km/st, visi brauc vismaz ar 100 km/st.<br />Pat jaunākajos dzīvojamos rajonos ielas ir tik šauras, ka vietas pietiek tikai vienam auto. Nekam citam nepietiek, arī gājējam nē.<br />Apdzīšana iebraucot pretējā joslā ir ārkārtīgi reta, bet arī reti kur atļauta.<br />Apdzīšana no kreisās puses ir aizliegta, bet ikdienā praktizēta.<br />Sastrēgumus uz maksas ceļiem var apbraukt apkārt, ja uz brīdi izbrauc uz bezmaksas ceļiem, kur sastrēgumu nav.<br />Pilsētās lielāko satiksmes daļu veido taksometri, kuriem CSN ir tikai tā sarežģītā grāmata, par kuru visi runā, bet neviens nav lasījis.<br />Uz kalnu ceļiem naktīs ir pilns ar drifteriem, kuri arī ir aizliegti, bet parasti aizbēg no policijas.<br />Uz pilsētu ceļiem naktīs ir pilns ar braukātmīļiem ar jaudīgiem auto.<br />Kopumā ir jāsaka, ka satiksme ir relatīvi haotiska un noteikumi bieži tiek ignorēti, bet avārijas ir retas, jo dot priekšroku citam, lai arī tam nav taisnība, ir prioritāte.urn:lj:klab.lv:atom1:morraa:4012542021-11-09T14:21:002021-11-09T14:21:002021-11-09T05:26:50Z2021-11-09T05:26:50ZJau kādu laiku jūtu, ka trūkst apakšbikšu.<br />Pirms pāris nedēļām aizgāju uz Lielo Vīriešu Veikalu, atradu apakšbikses, izvēlējos, mazliet nopūtos par cenu un devos maksāt. Pie kases neviena nebija. Pagrozījos apkārt kādas piecas minūtes, noliku apakšbikses atpakaļ plauktā un devos projām.<br />Tad pagajušnedēļ biju nogriezt matus un nu, biju domājis ka atpakaļceļā aiziešu un nopirkšu apakšbikses, bet pa ceļam uzmanību atņēma kas cits un apakšbikses atkal palika nenopirktas.<br />Pastāstīju par šīm nedienām Megumi, kura, savukārt, izteica minējumu, ka ko es kā maziņš bērns, var taču sameklēt internetā un nopirkt.<br />Nē, nu jā. Vakar vakarā atradu smuku apakšbikšu veikalu, atradu arī riktīgās apakšbikses, rozā ar zilonīšiem, man ļoti patika un nu biju gatavs nopirkt, bet tajā brīdī padomāju, ka cits drēbju veikals, kurā parasti pērku apģērbu, iespējams pārdod vēl labākas apakšbikses.<br />Ielogojos tā veikala lapā, dabūju masīvu baneri virsū: "SECRET SALE!!! 80% OFF!! Tikai divas stundas!". Divas reizes man nebija jālūdz, izokšķerēju viņu plauktus un nopirku sešus jaunus apģērba gabalus.<br />Noguru, aizgāju gulēt.<br />Apakšbikses nenopirku.