| 9:03a |
Kad tavs tuvākais cilvēks, sasniedzis zemāko punktu, meklē mierinājumu tavās rokās, bet tu pats nejūties ne cik labāk. Vienam no mums ir jābūt stiprākam. Savas sāpes es izciešu lepnā vientulībā un neviens neko pat nenojautīs līdz kādā ziemas naktī es kā Koena suns nostāšos pie ārdurvīm. Saimniecie skatīsies uz mani nesaprašanā, jo šis ir netipisks pastaigu laiks, tomēr izlaidīs un tā būs pēdējā reize, kad viņa mani redzēs. Neviens nesapratīs kur esmu pazudis, līdz pavasarī mani atradīs zem kaimiņu lieveņa - pēc smakas. Katru pavasari no turienes izmakšķerē kādu līķi.
Un tumsa zem lieveņa turpinās klusēt. |