auč!

Es šodien gandrīz divas reizes ieskrēju stabā. Otrajā reizē es izvairījos, jo paskatījos laicīgāk nekā pirmajā. Pats jaukākais, ka neviens cilvēks pat īpaši nemēģināja mani atturēt no ietriekšnās ceļazīmē.
Viss nolēmām, ka topošo mediķu pienākums ir izgudrot ceļazīmēm nervus, lai tās justu tāpat kā cilvēki. Bet vienīgais, kas būtu nelāgi tās raudātu un justu arī cilvēcīgos pārdzīvojumus, varbūt pat sāktu domāt un tad būtu pasaule, kurā valda ceļazīmes. Vai tas nebūtu jauki?!
Visām lietām ir pretreakcija. Skarbi.

Gribētos tomēr to labprātīgo sagūstīšanu un nedēļu pie jūras. Es pat varētu sākt lēkāt, čīkstēt kā mazs bērns un kliegt: "Gribu! Gribu! Gribu! Gribu! Gribu! Gribu! Gribu! Gribu!" un tad sist ar kājām pa zemi un raudāt.
Tādus skatus bieži gadās redzēt veikalos pie konfektēm. Es varētu stāvēt stacijā uz perona, kas ved līdz Jūrmalai, un krist uz nerviem apkārtējiem.