Nedēļa. Visai pozitīva spriežot pēc manas jaunās pozitīvisma skalas, lai gan tās parametri līdz galam nav gatavi.

Pirmdien, nākot mājās, beidzo iepazinos ar tantiņu, kas stāv uz ielas stura un tirgo puķēs jeb šajā gadalaikā tie bija pūpoli. Es vienmēr gāju viņai garām un domaju par to, ka nespēju nekādi palīdzēt vai darīt, ko citu un tāpēc vienkārši, kā vairums sabiedrības daļas viņu ignorēju. Bet pirmdien, es gāju garām un viņa atkal sāka dziedāt savu dziesmu par maizi un izsalkumu, Man nebija naudas pat tik daudz, lai sanāktu vienai tramvaja biļetei, bet es atdevu viņai savu Laimas šokolādi, jo nezin kāpēc tas likās pareizāk, nekā pašai to apēst. Un tantiņa izrādījās jauka, ar spīti visam, ko es par tādiem civēkiem esmu domājusi. Viņa raksta dzeju un daudz domā par politiku. Viņa ir viena no tiem jaukajiem vacejiem cilvēkiem.

Otrdiena, ģimeniski padīju audzinot mazos radiniekus pasaules gudrībās. Un secināju, ka brālis mani jau var uzvarēt dambretē, kas piecgadīgam bērnam ir liels saniegums. Viņam neiet tik labi ar duraka spēlēšanu un arī zolītes principus viņš līdz galam neizprot, bet ir redzams progress, man prieks. Māsa izradās ir tik pat priecīga par peļķēm kā es, jo skiešana cauri peļķēm līdz kājas ir slapjākas par slapju ir jautrāk, ja tev ir kompānīja. Māsa tam ir lieliski piemērota.

Trešdiena, tā atceros tikai to, ka sēju mezglus, sasēju sevi un sapinos virvēs.
\
Ceturdiena, pikikošana, miknikošana, iknikošana. Lauma un Linda ir jaukākie piknikojuma biedri. Mēs devāmies meklēt pamestu spoku māju. Pa ceļam atradām pamestu aviācijas institūtu, pamestas kopmītnes, dīvainu vietu ar trim vientuļām mašīnām. Vieta beigās bija ķīšezera krasts. Vēl atradām pamestas dzelzceļsliedes, nu labi mēs tās jau iepriekš zinājām, bet pats galvenais, bez tā ka mums līdzi bija pilna cepure ar valriekstiem čaumalās, knaibles-nazis, biepiemmaize, ābolkūka un tēja, ir tas, ka mēs pavadījām jauki laiku, nemaz neatrodot meklēto māju, kas izrādījās bija tikai aiz kādas citas ēkas, mazliet pa kreisi nekā mēs gājām.

Piekdiena, Depo 7 gadu jubileja. Ar to laikam ir izskaidots viss. Bet varbūt nē?! Jauki, patīkams nogurums atgriežoties mājās.

Sesdiena, Linda tomēr pavadīja 24 stundas manās mājās. Saldas lietas tagad liekas tik šķebīgas, ka gribas kādu laiku no tām atturēties. Bet mēs labi pastrādājām uztaisījām daudz saldu kūku. Tikai divas, bet tas liekas daudz. Jāatcerasa atgādināt Lindai, lai viņa nekad neko negatavo no iebiezinātā piena, parāk saldi.

Svediena, pagaidām rit tikai stundu, bet es gaidu rītu, jo tad došos bradājumos pa Rīgas centru meklējo ēkas, kurās vēl nav būts. tagad paris stundas pagulēšu, pēc pamošanās sāksies svēdienas lielais pavasara bradājiens. Paredzu jauku dienu, jeb kā pareizāk teikt kaut lītu lietus,



šajā nedēļā notika vēl tika daudz lietas un tik daudz iekšēju kofliktu, ka visus nespēj atcerēties.