Sešu kilometru pastaiga cauri mežām pa kalniem un lejām velkot ragaviņas, kuras ik pa brīdim ietriecas potītēs. Tas viss noslēdzas ar pamatīgu kāpu, bet patīkami ir kopā ar mazajiem radiniekiem, kuri sēž ragutiņās, braukt lejā no šī kāpas. Otrpus kāpai ir trakojoša jūra. Brālis izmēģināja nopeldēties, viņu pašā krastā pārsteidza vilnis, kas sniedzas mazajam pāri galvai. Mēs ar māsu sēdējām satinušās segā un klusiņām dziedājām vasarīgas dziesmas. ^^
Visa visumā izdevusies diena, ja neskaita uzsisto lūpu pikošanās laikā. Tagad pāri kreisajam lūpas kaktiņam velkas gara strīpa un vaigs ir mazliet jūtīgāks kā parasti.

Bet mūsu veidotais sniegavīrs turēsies braši(es ceru).
Un māte būs veikusi kārtējo maratona slēpošanas procesu savam priekam.

Baudiet sniegu, kamēr tas vēl ir.