Man šobrīd galvā jaucas F.Bārdas dzejas rindas ar balsta orgānu sistēmas uzbūvi. Man nav ne jausmas, kurā brīdī manas smadzenes visu informāciju samaisīs vēl lielākā melleņnu klimpu maisījumā, kā tas ir šobrīd.

Vot tā, aizmirsu, ko es vēl gribēju pateikt.
Laikam tikai to, ka ir patīkami daudz zināt, bet visu laiku neatstāj sajūta, ka it kā vēl ir kas tāds, ko noteikti esmu aizmirsusi.
Un noteikti ir kas tāds, ko es vēl nezinu.

Tas ir kā ar kalnu, jo augstāk kāp, jo tālāk redzi - jo vairāk uzzini, jo vairāk redzi cik daudz tu vēl nezini.

Atmiņa sāk traktēt lietas pēc savas gribas. Iespējams es vairs nezināšu kā sauc "dakšiņu".

Bet paliek arī vieglāk, jo lietu skaits, kas man būtu vēl pagaidām līdz Z-svētkiem jāzin ir sarucis uz pusi. Un ārā arī parādās kāda kripata sniega, kas visu padara vēl pūkaināku.

p.s. novēlu jums atcerēties savu vārdu un to vai jums ir brāļi vai māsas. ^^