Pirmajā mirklī varēja šķist, ka došanās uz koncertu vienai ir pati lielākā kļūda, ko varētu pieļaut. Bet ko citu var darīt, ja aizmirst sarunāt sev kompāniju.

Pēckoncerta noskaņojums bija tieši tāds kādu man vajadzēja jau pāris dienas.
Varēja kliegt, dziedāt līdz (ja zināja un ja nezināja vārdus), lēkāt un purināt matus.
Salīt līdz kamēr ir sajūta, ka peldējos ar drēbēm.
Iepazīties ar cilvēkiem un runāt ne par ko, tieši tā kā to dara veci paziņas.

Lai pabīdītu mani uz vienu vai otru pusi, cilvēki izmantoja manus gurnus un savas rokas, lai paceltu un noliktu mani citur. Viņi to darīja nepiedienīgi daudz, tāpēc jau koncerta beigās man likās, ka mans viduklis personīgi pazīst vienu ceturto daļu no apmeklētājiem.

Pozitīvi daudz labu emociju. ^^