Nez ērces uzbrūk bez iemesla?
Trīs reizes pāri un ceturtajā paliec ezera vidū bez jebkādas iespējas atgūt elpu.
Liekas, ka pēdējā laikā šis teikums varētu tik daudz ko izskaidrot.
Sakot ar ta pārnesto nozīmi beidzot ar praksi. Tā kā slīkt es netaisījos, nevaru uzrakstīt sirdi plosošu stāstu par baltu gaismu vai sen neredzētām vecmāmiņām.
Nesen redzēju saulrietu jūras krastā. Zinu, ka cilvēkiem tas neliekas nekas tāds, it sevišķi tiem, kas dzīvo pie jūras un redz to katru vakaru, bet man tas likās jauki. Pēc tam man bija vēlme zīmēt. Uzzīmēt kaut ko, kas spētu attainot izjūtas, kadas cilvēks sevī spēj iemiesot. Es nebiju tik sen zīmējusi, ka pirmā mirklī šķita, ka tas atkal jāmet pie malas, bet ar laiku pierod pie visa arī pie atgriešanās. Tagad man līdz vasaras beigām visur līdzi būs kastīte ar krāsām, zīmuļiem un pāris lapam. Gluži kā soma, kuru nēsāju lidz pirmo vasaras mēnesi. Tajā bija viss, kas nepieciešams, lai paliktu kaut vai jūras krastā. Nu jā tā vēljoprojām būs man līdz.
