Padomāju un secināju, ka labprātāk dzīvotu bohēmā. Tādā kā Karko darbos. Parīzes bohēmā. Tadā kura uzplaiksnī un liesmo. Tādā kurā es sajustu sevi. Tādā kurā man liktu pakļauties. Atceros vārdus no kādas nesen lasītas grāmatas. "Kāds prieks, ja sieviete atrod vīrieti, kuram viņa var pakļauties, prieks par viņas sievišķību, kas uzzied stiprās rokās!" Zinu cik ļoti tas neatbilst manam vecumam un pieredzei. Man tādas vispār nav, es pat teiktu. Pieredzes trūkums. Jā tie būtu īstie vārdi "Pieredzes trūkums" Bet jā, tā ir tikai viena maza daļiņa no bohēmas, bez šīs daļiņas var arī iztikt.
Inteliģence, tā ir otra lieta. Bohēma ar sarunām, kas liek prātam augt. Kas liek reibt bez mākslīgas iejaukšanās. Vārtīšanās spilvenos un smiešanās līdz vēlai naktij par neveiksmīgu joku. Tas vairāk atbilst mūsdienām. Vasaras siltums un saule, kas riet vēlu, jo vēlu.
Un vieglums, kas pārvalda tavu prātu un miesu, ir trešā lieta.
Tas viss ir kaut kas tik nenosakāms un vilinošs.
Atcerējo kādu piedāvājumu - pavadīt nedēļu vasarā neko nedarot. Vienas vasaras bohēma. Bohēma prātam ne miesai, pagaidām tas varētu būt vislabākais, ko vēlēties, par pārējo var domāt citreiz.