nebēdnīgi
Latviešu valodas skolotāja ar savu runāšanu neviltoti ieteica pameklēt kādu dzejoli.
Es esmu nebēdne meitene!
Visasrikstes tēvam nolūza,
kad pērdams tas mani audzēja.
Ar vienu aci es var;eju smiet,
ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Un māte kad mani mācīja:
"Esi klusa, laba, godīga,"-
Es dziedāju tikai: Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Simt zēnu aiz deguna vazāju,
ikkatru mīlēt apsolu:
Šim stūrīts no sirds, tam stūrīts,
tik paliek pāri pats viducis priekš kā?
Ak! nav jau nemaz tāda viduča - Lalala! Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Bet, ja nu tiešām reiz atnāktu zēns,
Tik rātns, tik godīgs, kā jēriņš tik lēns,
Balts krādziņš un balta šļipsīte,
un balta krūtīs dvēsele,
un teiktu, ka mīlējis mani tik vien,
Nu tad es arī, es arī - nudien!
Vai zināt, ko tad es darītu?
Es viņu arī - piekrāptu!
Lalala! Lalala!
/Aspazija/
