Bija jauki, nu tā it kā viss kā vajadzēja, bet visu laiku uzmācās doma, ka tā tomēr nav tā vieta kur man gribas būt.

Skatījos telefonā gaidīda līdz man piezvanīs un pajautās vai es ar nevēlos doties pie viņiem, vai līdzi viņiem. Uz kādu nenozīmīgu vietu apkārtējai pasaulei, bet saistošu viņiem.
Bet telefons tā arī nezvanīja, un es paliku tur tā sēdēdama un smaidīdama, bez smaida.

Kā būtu ar pikniku pie Lindas mājās, tā kā pirms mazliet ilgāka laika.
Un atkal varētu pēkšņi izdomāt novilkt filmu un ūdenspīpe un Lindas cepumi un jogurts.

Es tik ļoti sagribēju tā kā senāk, ka pat varu apstrīdēt savus vārdus un teikt, ka mainīties iekšēji ir slikti.
Gribu sevi atpakaļ.