Man pazuda jeb kādas domas par to kā es jūtos. Tās izgaisa taustiņklikšķos, lietus torksnī un trīcošajā miesā.
Tās izskrēja cauri kā vēja pūstas un nedomā atgriezties.
Visticamāk palika kaut kur tumšajos koku stāvos, kas netālajā parkā viegli šupojas vējā.
Katru rītu Domas atgriežas pie manis un katru nakti atvēl vietu sapņiem.
Skaistiem un pūkainiem, negaidītiem sapņiem.
Tas liekas tik prātīgi no Domu puses atvēlēt vietu ilūzijām, bet vai tas ir kaut cik noderīgi?!
Lietus līst tik dažādos toņos. Var saklausīt pat dažas oktāvas.
Zaļie nagi zib no viena taustiņa pie otra. Tie klusējot raksta tukšus bez domām saistītus vārdus.
Aukstums atkāpjas, bet vēl mazliet salst.
