Nakad nebiju varējusi iedomāties, ka cilvēku var pārņemt tāda laimes sajūta no tik bezjēdzīgām sarunām. Gribējās krist viņam ap kaklu un teikt "tu vienmēr es bijis un būsi mans visupirmais labākais draugs". Bet pēkšņi uznāk tāds mulsums un atkal domas par to, ka tas varētu nobiedēt. Tomēr pastaiga pēc tējas, kopā ar viņu bija noderīgākā šajās pāris dienās. Draugi cilvēkiem ir vajadzīgi pat, ja kāds notiesas saka, ka tādus nevēlās.
Ak atkal uznāca egoistisks nosakņojums, gribas kādu paturēt tikai sev vienai.

Vēl pavisam nejauši es jūtu, ka mani grib paņem un aizvilkt prom no manas ierastās dzīves. Prom no tā, kas uzradies pēdējās gada laikā. Kā būtu, ja es kādu ņemtu līdz? Tad man nebūtu tik ļoti bail.

Negribas, bet reizē gribas!

Tad jau redzēs un katrā ziņā vēl ir skola, pavisam jauna.

Man vēl ir divi pāri jaunu apavu. Jūtos iepriecināta.

Un nezināms rūgtums dziļi iekšā.
Sajūta tāda it kā es būt kādu pievīlusi. Esmu?!?
No sirds ceru, ka nē!