urn:lj:klab.lv:atom1:morganamorganamorganamorganabrunais_vanilins@inbox.lvmorgana2006-06-29T13:32:43Z2006-06-29T13:32:43ZPārdomas.urn:lj:klab.lv:atom1:morgana:2742006-06-29T16:27:002006-06-29T16:27:002006-06-29T13:32:43Z2006-06-29T13:32:43ZMana bērnības taka– nu jau aizaugusi, ērkšķaina, klāta putekļiem. Un šur tur paspīd arī nejaukie meli. Un skumjas. Žēl. Bet nu tāda tā dzīvīte ir. <br />Ceļa galā- Vienmēr spīdēs gaisma, jebkāda, zila, zaļa, dzeltena, ka tik gaisma. Lai zinu, ka pasaule mainās!! Tu jautāsi uz kuru pusi balto vai melno jeb labo vai ļauno? Un, lūk , mana atbilde: baltais saplūdīs kopā ar melno. Taps par vienu veselu. Un būs gan prieki , gan bēdas. Tā tam ir vienkārši jābūt. Un būs. Un es negribu pazaudēt sajūtu , kas man ir un ko es mīlu: spēju bēdāties, lai pēc tam atkal priecātos. Lai saule spīdētu spoži, karsti un mīļi.