urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo mood_indigo mood_indigo end-ux@inbox.lv mood_indigo 2010-03-25T20:49:49Z 2010-03-25T20:49:49Z urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:8767 2010-03-25T22:07:00 2010-03-25T22:07:00 2010-03-25T20:49:49Z 2010-03-25T20:49:49Z Pēc dzejas pasākuma "Psihoēzija" jau atkal pārliecinājos, ka vairums dzejnieku (gan jaunie, gan vecmeistari) neprot pasniegt savu dzeju.<br />Katrā dzejolī ir ietvertas rakstnieka emocijas, stāsts un ritms, varbūt pat vēstījums cilvēcei. Maza daļiņa no dvēseles, kas būtu pienācīgi jānolasa. <br />Dzeja ir kā mūzika. Vai Tu dziedātu bez melodijas? <br />Es saprotu, ka, uzstājoties uz skatuves, ir jāpārkapj pāri savai kautrībai, bailēm un uztraukumam, un ne visi ir pieraduši atrasties publikas priekšā, bet ir dzejnieki, kas tā arī nespēj vai neprot neko mainīt un turpina katrā dzejas pasākumā monotoni un bezkaislīgi lasīt savu vēstījumu, liekot man domāt :"Ko Tu gribi mums pateikt ar tik vāju sniegumu?" <br />Kaut kā liekas, ka vairums atnāk vienkārši atrādīties - nu re! Man arī ir emocijas un plašs pasaules redzējums! Viii!!<br />Nesaku, ka tagad visiem dzejniekiem būtu jāapmeklē aktieru vai retorikas mākslas kursi, bet nebūtu slikti padomāt - kāpēc lasāt citiem un kādu noskaņu vēlaties panākt?<br />Novērojums - vāja dzeja, kuru kreatīvi pasniedz, liekas daudz labāka, nekā atzītu dzejnieku paviršs lasījums. Kvalitātes atšķirību var manīt vien izlasot abus dzejojumus uz papīra. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:8523 2010-03-20T16:41:00 2010-03-20T16:41:00 2010-03-20T14:48:27Z 2010-03-20T14:48:27Z Šodien viesojos pie kaimiņu zirgiem. Drīz atkal varēšu jāt. Ļoti labi. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:8393 2010-03-17T18:42:00 2010-03-17T18:42:00 2010-03-17T17:18:57Z 2010-03-17T17:18:57Z Tima Bērtona "Alise Brīnumzemē" bija sliktakā šī režisora filma, ko man nācies redzēt. <br />Vāji dialogi, Disneja klišejiskie notikumi, ne miņas no Kerola „Alises” (tikai haotiski pa visu filmu izmētāti tēli), Džonijs Deps (man vairs neliekas piemīlīgi, ka viņš katrā jaunā filmā turpina spēlēt Džeku Sperovu). Rezultāts – Tims Bērtons priekš bērniem.<br />Šajā darbā nevarēju manīt Bērtona filmās tik raksturīgo mistisko, gotisko noskaņu, kāda šai filmai piestāvētu. <br />Fantāzijas filmu vislielākais grēks – ja realitāte ir tikpat neloģiska kā sapņu pasaule (ja vien tādi nav filmas noteikumi). Apšaubāmi, ka Viktorijas laikā jauna, zem mātes tupeles palikta, meitene varētu, priekš tiem laikiem, rupji atteikt bagāta puiša bildinājuma un vēl citiem viesiem mācīt kā dzīvot, priecājoties par savu jaunības maksimālismu/ marasmu. Viņas dzimta visticamāk būtu apkaunota vēl vairākas paaudzes uz priekšu.<br />Protams, šo filmu noskatīsies vairums pazīstamo, neskatoties uz manu brīdinājumu. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:8005 2010-03-17T18:36:00 2010-03-17T18:36:00 2010-03-17T16:40:42Z 2010-03-17T16:40:42Z Uzturoties mūsdienu, latviešu "hipiju" kompānijā secināju - tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar savām intrigām un problēmām, tikai krāsaināki un šķietami pozitīvāki (jo bohēma un smaids, taču ir hipiju firmas zīme).<br />Bet, protams, ne visi, nē. <br />Es atnākšu pie Tevis šovakar ciemos. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:7749 2010-03-17T17:46:00 2010-03-17T17:46:00 2010-03-17T16:31:56Z 2010-03-17T16:31:56Z Meitenītei patīk spēlēties ar savām rotaļlietām. Viegli izklaidējama publika.<br />Zem viņas gultas mīt rozā čūskas.<br />Viņai ir klauns, kurš runā mulķības un jokus, tam allaž var sabāzt zāģu skaidas galvā.<br />Pie naktsgaldiņa tup dzeltenais, mīkstais lācis, kuru ir tik patīkami samīļot un ienīst.<br />Vēl viņai ir pāris alvas zaldātiņi, kas nu kalpo katrs savai Dievietei, ne ģenerālim.<br />Neielaid mammu savā istabā!<br />Visos kaktos paslēptas konfektes, lai aizmirstos.<br />Pati galvenā un nozīmīgāka ir kāzu tērpā ģērbtā porcelāna lelle, ar bālu seju, sārtiem vaigiem un gariem melniem matiem, kurus ik rītu mazā meitenīte rūpīgi ķemmē. Neviena cita rotaļlieta nebija viņai tik ļoti mīļa, kā šī lelle, bet pavasarī tai iestājās pubertāte. Lelle nosmēķē savu jaunību.<br />Ai, mazā meitene... cik ilgi gan ļausi rotaļlietām spēlēties ar Tevi? Spēles ir tik vienkāršas kā pati dzīve. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:7559 2010-03-17T17:34:00 2010-03-17T17:34:00 2010-03-17T15:42:12Z 2010-03-17T15:42:12Z Kāda veča piezīmes:<br />23:24<br />Atceros, kā vēl pagājušovasar klusībā apsvēru domu, ka varētu noindēt to kaitinošo kaimiņu suni. <br />Tagad kāds to ir izdarījis manā vietā. Ar tādu pašu metodi, kādu es biju iztēlojies.<br />Vēlēšanās piepildās visneparedzamākajos veidos.<br />Un vakar atkal tā arī neaizmigu. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:6763 2009-07-09T04:24:00 2009-07-09T04:24:00 2009-07-09T01:40:44Z 2009-07-09T01:40:44Z Ai, prieks un līksmība, kad netīrā un nolaistā studentu dzīvoklī parādās kaķēns! <br />Kas gan var vairāk iepriecināt trīs jaunus vecpuišus, kā mazas, ziņkārīgas kaķenītes skraidīšana pa trim istabām?<br />Mēs vērojām viņu.<br />Maza radība rāpās visur, kur vien nadziņi var pieķerties, arī pa ciemiņu mugurām.<br />Kaķenīte bija vienīga radība, kurai uzticējās visi puiši, jo viņa nekad neizpļāpāja notikumus tālāk un nekad neizlikās par kaut ko citu. Godīgi sakot, viņai nebija pat jēgas stāstīt noslēpumus, jo hiperaktīvo radību nevarēja noturēt rokās pat uz pāris minūtēm.<br />Svarīgs novērojums - meitenēm patīk kaķīši.<br />Mazā nekad neatsaucās uz savu vārdu. Laikam viņai tas nepatika.<br />Kaķe necieta smēķu smaku, tāpēc viņa nelabprāt uzturējās tādu cilvēku sabiedrībā. Bet sabiedrība, lai nu ar kādiem trūkumiem, bet bija jābūt.<br />Viņai īpaši nepatika fotografēties, tāpēc nereti šķirstot albumu redzi tikai viņas pakaļpusi.<br />Un pat kaķu kastītes tīrīšana nelikās tik nepatīkama, jo viņa nolaiza Tavas asaras no sejas. Neviens tas nedrīkst redzēt.<br />Tu ar viņu spēlējies. Smejies kopā ar viņu, un redzi un jūti, kā viņa pieaug (jo aizvien dziļākas rētas parādās uz Tavām rokam, pēc kopīgam rotaļām).<br />Un klusums pārņēma dzīvokli, kad kāda burziņā tika atstatas vaļā ārdurvis.<br />Kaķenīti mēs vairs neredzējām.<br />Lai gan cerējām līdz pēdējai dienai, līdz pārvācāmies uz dzīvi citur.<br />**<br />Pāris soļi prom no ierastajām smaržām.<br />Allaž centos uzrāpties augstāk par savu augumu. Es zināju, ka jābūt plašākām vietām par dzīvokļa istabām. Es jutu, ka cilvēki no manis slēpj kaut ko. <br />Un tad iespēja… pavērtas durvis, pāris soļu un visa pasaule ir mans spēļu laukums.<br />Nekad vēl es…. Kas tas ir? Vējš. Tas bija pirmais, ko atceros, kad izgāju no daudzstāvu mājas (protams, ja neskaita bailes un pēkšņo žilbumu, kas mani samulsināja - Saule).<br />Biedējoši daudz cilvēkveidīgo. Neiepazītas takas un ceļi, un tik daudz smaržu aiz katra stūra. Un smaržas mani aizved… pie sev līdzīgajiem.<br />No sākuma es bijos no tiem. Ko gan no tādiem var sagaidīt? No attāluma varēja just, ka viņiem ir savi likumi. Kaut kāda sistēma, kas mājas kaķim ir neizprotama. Protams, no sākuma es varēju bez viņiem iztikt un sava nodaba izpētīt visu jauno, taču kā visi jaunie klaidoņi, arī es nespēju ilgi noturēties bez palīdzības no malas. Man pietrūka zināšanu, lai izdzīvotu jaunajā pasaulē, man pietrūka pārtikas. <br />Tas bija visgrūtākais posms manā dzīvē, jo mani neviens nepieņēma. No vīriešu kārtas pārstāvjiem es turējos pa gabalu. Viņi allaž karoja par teritoriju, turklāt vienmēr bija nesterilizētas kaķes meklējumos, bet kaķenes… viņas bija īpaši nejaukas un bez atelpas trenkāja jauniņos. Beigu beigās sāku pat mēģināt lūgt kaut ko no cilvēkiem, bet viņi nesaprata. Cilvēkiem vajadzēja tikai pabužināt manu kažoku.<br />Taču es Jums šo visu nevarētu stāstīt, ja es nebūtu iepazinusies ar savu skolotāju - kaķeni, kura bija pati sev izdomājusi iesauku Rēta. Viņa bija klaidone kopš dzimšanas un sevī nēsāja iedzimtas bailes no cilvēkiem, bet pieradusi dzīvot barā kopā ar brāļiem un masām, Rētai nebija iebildumu pret jaunām kaķenēm. <br />Kopš tās dienas, es tiku pieskaitīta pie viņas ģimenes. Rēta man parādīja, kur meklējama barība, kā aizstāvēties. Viņa dalījās ar savu guļvietu pagrabā, kur daudzstāvu mājās gulēja visi aizmirstie un pamestie kaķi.<br />Es ātri iejutos sabiedrībā. Man bija temperaments un lielas ambīcijas, kas palīdzēja nostiprināt pozīcijas pārējā bara vidū. Man bija drosme zagt ēdienu no cilvēku šķīvjiem. Man bija vislabākā oža un es ātrāk par visiem miskastēs atradu svaigāko un gardāko kumosu. <br />Man! Man! Man!<br />Ar Rētas ģimeni pavadītās dienas bija skaistākās manā mūžā.<br />Jā.<br />Rēta man iemācīja vēl vienu mācību, kurā es sasniedzu meistara pakāpi. Flirtēšana.<br />Saprotot vidi un iekļaujoties sistēmā, mani vairs neviens nedzina prom, drīzāk aicināja panākt tuvāk. Es apzinājos savu skaistumu un aso prātu. Zināju, ka es neesmu pasargāta no kaisles liesmām. Tāds ir skaistuma grēks. Ne tikai daudzi krīt skaistuma slazdā, bet pats skaistums tiek vilināts un ieņemts.<br />Mīlestība. Tādu vārdu lieto cilvēki. Toreiz es nesapratu, ko tas nozīmē.<br />Bija tikai sekss. Vienkārša bauda. Un pēc tam sāpīgais process – dzemdēšana. He, no maniem bērniem Rēta veidoja izdzīvošanas skolu. Atceros, kā mēs slēdzam derības, no kura tēva ieņemtais bērns būs izveicīgāks. Jautri. Protams, sacensībās nepiedalījās tie, kas sasirga ar kādu kaiti un ātri vien nobeidzās. <br />Brīvās attiecības – šo vārdu savienojumu, ko cilvēki lieto, es saprotu. Tā pie mums notiek. Bauda bez noteikumiem. Priecāšanās par priekiem. Otra kaķa spalvas apbrīnošana. Laime par velti, bez kaut kādiem noteikumiem, kas parasti piesaista vienu pie otra.<br />Phe…. Ja tik tas viss, ko minēju iepriekš būtu taisnība.<br />Protams, sākums parasti ir interesants. Sekss ir dabiska nodarbe, kas lielā mērā vada skaistāko mūsu mūža daļu. Pirmoreiz es atkal sajutos, kā toreiz, kad aizbēgu no saviem saimniekiem. Mulsums, viss ķermenis apžilbst no enerģijas. Tik daudz noslēpumu un jaunu sajūtu. Tu vēlies uzzināt vairāk, mācīties un saprast.<br />Katrs seksa mākslu saprot pa savam un kad pēc paša domām to ir apguvis, tad iestājas jauns posms, kurā Tu jau apzinies savu skaistumu un spējas. Šis posms man atgādināja laikus, kad sāku draudzēties ar Rētu un lēnām iekļāvos sabiedrība – es kļuvu pašpārliecināta un izaicinoša. Lieliski sapratu, kāda vara man ir pār runčiem. Viņi bija kā zivju iekšas manas rokās. Viegli gulst ķepās.<br />Ja skaistums sevi apzinās, tad viņš kļūst bezkaunīgs un iedomīgs.<br />Un šajā posmā, kad šķita, ka manās rokās ir visa pasaules vara, es diezgan ilgi maldījos un nespēju saskatīt patiesību... ko es jūtu.<br />Protams, man bija jautri. Man likās, ka man būs jautri vienmēr, bet jo pierastākas kļuva brīvās attiecības, jo es vairāk tuvojos taisnajam reisam uz elli.<br />Notrulinātas sajūtas.<br /> Ja sekss ir tikai baudas pēc un ar partneri nesaista dziļākas jūtas, tad kāda dienā es sev sāku atgādināt gaļas gabalu, kura pakaļā stampā iekša garšvielas. Manā prātā vairs nebija itin nekādu sajūtu, bet kur tas radīsies? No partnera, kuru tu drīzāk asociē ar preci, nevis dzīvu radību? <br />Sekss nav tikai veids kā justies labi vai radīt pēcnācējus, bet arī ļoti būtiska enerģijas apmaiņa. Ja mans partneris vēl nolaiž ar duci citam kaķēm, tad kādu enerģiju es saņemu? Tik daudz sviedru un piesārņotas enerģijas bez mīlestības. Mīlestības un attiecību atdarinājumi.<br />Vemt gribas. <br />Brīvas attiecības ir egoistiska savienība, kurā katrs ņem no otra ko grib. Izsūc dzīvības enerģiju, bet parasti tikai viens paņem vairāk. Kas gan labs var rasties no savienības, kas atgādina barteri? <br />Un ar šādam domām es tur dzīvoju. Sāku sevi atdod nevis sevis vai varas, bet viņu dēļ. Ko man nozīmēja mans ķermenis? Vairs jau neko, lai ņem kas grib. Lai ņem no manis visu, bet lai atstāj man atmiņas un skumjas.<br />**<br />Kādu dienu viens no kaķu bērniem jautāja savai mātei: „Mammīt, bet vai tu arī augi pie tantes Rētas?” „Jā. Rēta ir man kā māte. No viņas es iemācījos visu ko zinu.” „Bet, mammīt, tu esi daudz drosmīgāka par Rētu! Tu nebaidies no cilvēkiem.” „No cilvēkiem nav ko baidīties. Viņi ir tādi paši dzīvnieki kā mēs.” „Kā tu to zini?” „Novērojumi.” „Mammīt, pastāsti kā tu tik labi pazīsti cilvēkus!” „Labi, papūlēšos atcerēties….es atceros… hmmm… neko daudz gan nemācēšu pateikt.” „Pastāsti! Pastāsti!” – jau vairāk kaķēnu bija sarosījusies ap savu māti. „Jā, jā, jā! Pag, es atceros… durvis.” „Durvis?! Kas vēl, mammīt?!” „Durvis… tik daudz cilvēku apkārt, tik daudz seju….un es pat pazīstu vienu! Nē, divas, trīs! Tā trešā man gan nepatīk, jo smird pēc smēķiem. Bet…es atceros, kā es rāpos pa viņu mugurām, kā spurinājos laukā no skavām…” Kaķēni aizturējusi elpu skatījās. Viņi pirmo reizi dzirdēja ,ka kāda kaķene rāpusies pa cilvēka muguru un palikusi dzīva!<br />„Es atceros…smaržas, cilvēkus un …siltumu… Es atvainojos, man tagad jāiet. Vēlāk.” Kaķēni pat nepaspēja ko bilst, jo māte aizskrēja prom kā sētnieka vajāta.<br />Kad kaķene palika viena viņa domāja: „Mans raksturs nekad nav bijis piemērots mājas kaķa lomai, bet… mani cilvēki. Atminos viņu sejas. Cilvēka pieskāriens allaž ir pilns apbrīnas un mīlestības, bet runču… negribu vairs par to runāt, pat ne domāt. Nekad neesmu atskatījusies atpakaļ pagātnē, bet tā mani tik maigi sauc…<br />Es dodos atpakaļ pie saviem cilvēkiem!”<br />Kaķene kļuva pavisam satraukta un nemierīga, viņa saka ostīt gaisu, saukt palīga atmiņas un intuīciju. Tik svarīgi bija nokļūt atpakaļ.<br />Diena. Divas. Trīs.<br />Kaut kāds rezultāts. Tā kāpņutelpa! Tās zaļās sadauzītas pastkastītes. Jā. Viņa atcerējās.<br />Kurš stāvs? Augstāk, augstāk… kuras durvis?<br />Tieši tās! 28. numurs. Jāpieklauvē? Jāpaņaud? Kas jādara?!<br />Viņa ar ķepu pabiksta durvis. Ir vaļā! <br />Mani cilvēki! Esmu atpakaļ!<br />„Mjau!”<br />Klusums.<br />Trīs telpas. Precīzi tā kā kaķene atcerējās. Bet kur ir visas mēbeles? Kur ir visas sīkās mantiņas un diedziņi? Kur ir cilvēki?<br />Tukšums.<br />Tik tikko var nojaust smēķu smaku, kas reiz bijusi dzīvoklī. Vējš glāsta kailās sienas. Vai tas ir siltums no stūrīša, kur kaķenīte reiz dusējusi?<br /> „Hallo! Kur Jūs esat?!” – bet kaķu kliedzienus cilvēki nedzird. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:6466 2009-07-06T03:08:00 2009-07-06T03:08:00 2009-07-06T00:09:43Z 2009-07-06T00:09:43Z Lietains vakars.<br />Hipiji čupiņā saspiedušies zem plēvju kupola.<br />Viens no viņiem murgo:<br />„Vairākas naktis pēc kārtas es jau esmu šajā vietā. <br />Katru reizi es pieķeru sevi stāvam pie labirinta, kur aiz režģiem stāv minotaurs un allaž es kacinu un ņirgājos par briesmoni. Kaitināju to.<br />Bet šonakt viņam apnika.<br />Šonakt minotaurs salauž režģus un izsprūk brīvībā un metas man virsū.<br />Es bēgu. Tas mani vajā.<br />Un es skrienu uz smaragdzaļu dārzu un zinu, ka tas būs mans patvērums. <br />Es kļūdos. Minotaurs tiek cauri dārzam un skrien man pakaļ līdz kraujai, <br />kur es krītu.<br />Es redzu. Smaragdzaļa krāsa.<br />Iekrītu ezerā, kura dziļumi ir tik plaši kā okeāns. Drošībā?<br />Es iznirstu un ievēroju, ka krastā stāv vairāki balta mantijā tērpti stāvi. Notiek kristības kadam zīdainim. Bērnu skalo ezera ūdenī….<br />Taču bērnu neviens neizņem no ūdens…<br />Es redzu…<br />Minotaurs ir ezera un tas peld uz bērna pusi.<br />Es kopā ar baltajiem stāviem izskrienam no ezera un iebēgam labirintā. Aizcērtam režģi. Drošība.”<br /><br />Sapņa tulkojums:<br />Klasisks gadījums, ko varētu likt psihoanalīzes grāmatās. <br />Sapnis precīzi attēlo prata darbību un tā daļas.<br />Minotaurs simbolizē dziņas, ko mēs apspiežam, bet tām ir jātop brīvām. Mēs izaicinām un apspiežam, ieslēdzam labirintos savu briesmoni. Noslēpjam to, bet tas turpina atgriezties, līdz izsprūk no krātiņa un izpaužas visas citās prāta daļās.<br />„Es” tēls bēga uz dārzu. Dārzs simbolizē apziņu. Labirints bija vieta, kur cilvēks cenšas iespiest savu „kaunu”, izslēgt no apziņas. Taču apspiestais nekur nepazūd un drīz vien ieklust arī apziņa jeb šajā gadījumā „dārzā”.<br />No apziņas darbība pārlec uz „ezeru”. Jebkurš, kurs ir lasījis psihoanalīzes grāmatas, atpazīs šajā simbolā zemapziņu. Arī zemapziņā mīt „briesmoņa” tēls. <br />Bērna slīcināšana ezerā simbolizē ziedojumu. Tātad, lai atbrīvotos vai arī, lai palaistu briesmoni vaļā, cilvēkam būs kaut kas jāziedo.<br /><br />P. S.<br />Un tulkojums izrādījās pietiekami precīzs, jo mākslinieks, kas bija sapņojis šo sapni, pēc tam sev nosolījies uzgleznot mirkli, kurā bērns tiek ziedots minotauram. <br />Par viņa ziedojumu šoreiz neko neteikšu.<br />Neslēpiet sevī vēlmi radīt mākslu. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:6259 2009-06-26T03:19:00 2009-06-26T03:19:00 2009-06-27T23:37:22Z 2009-06-27T23:37:22Z Šoreiz nekādas pasakas.<br />Vasaras saulgrieži paši par sevi ir maģiski, nav nepieciešams garš stāsts, tikai vārdi, kas izsaka daudz. Vismaz man.<br />Atmiņas un atziņas:<br />20.06. <br />1. Vilciens. Braucam svinēt saulgriežus ar senlatviešu tradīciju ievērotājiem. Jutu, ka būs neaizmirstams vakars. Nekļūdījos.<br />Ceļā atminos vakardienu Ķengaragā. Kā jau ciemiņš, apēdu pēdējo zemeņu tortes gabalu un ap diviem naktī pieprasīju, lai ar mani dejo tango. Jā patiesi, es vēlos apgūt šo deju.<br />2. Esam klāt. Pastaiga gar Gaujas stāvkrastu šaurajām takām un ložņāšana pa klintīm. Mājās, pļavā neizpaliek neliela lomu spēle – klusuma spēle. Visi no sākuma bija murrājoši kaķēni, nejautājiet man, kādā veidā tik nevainīgs sižets varēja parvērsties par asiņainu bojeviku ar dažādiem cīņas mākslas paveidiem. Lieki teikt, ka parasti uzvar šaujamais „koks” vai zombji...mmm... labi, parasti uzvar tikai zombiji.<br />3. Līdz ar saulrietu vācam ziedus vai ozola zarus vainagiem. Veselas divas varavīksnes pavadīja mūs pļavā. Laba zīme.<br />Ja grib piedalīties vienā no vakara noslēguma rituāliem, tad jāsalasa pušķis no 9 augiem (laimīgs skaitlis).<br />Pēc vainagu pīšanas pilnīgi obligāta ir pankūku pauze. Ņammm.<br />4. No ziediem, kas paliek pāri no vainaga pīšanas ir „jāuzklāj” ugunij gulta. Jāuzceļ ugunskura vidū koka mājiņa un ātri jāiededzina (vēlams ar dabīgiem materiāliem – neizmantojot papīru, tikai skaliņus. Nedrīkst uguni bakstīt ar grābekli vai citiem asiem priekšmetiem! Lai tā man un Jums būtu mācība), lai kaut cik varētu paglābties no odiem. Sadodamies rokās, dziedam un ejam apli ap ugunskuru. Liesmu lapas deju vējam līdzi.<br />5. Kamēr vēl nav pienācis laiks doties uz Gauju, lai veiktu attīrīšanās rituālu, tikmēr var pasildīties pie ugunskura un pie cilvēku dziesmām.<br />6. Pie Gaujas odu nav. Velkot nost drēbes nav vēsi. Auksti paliek vien brīdī, kad pārbīsties, ka Gauja aiznesīs Tevi prom pie ūdens gariem. Peldēties šajā viltīgajā upē es neiesaku, bet nopērt savu kailo ķermeni ar vībotnēm var gan.<br />7. Pēc piedzīvojumiem Gaujā var itin labi sasildīties lecot pāri ugunskuram.<br />8. Pēdējais rituāls ir sagaidīt uzlecam sauli un noskalot savu seju un pēdas rīta rasā. <br />Pēc tam „arlabunakti” teltī.<br />21.06.<br />1. Drusti. Tur nebija tik intīma gaisotne – apmēram 150 cilvēku vai pat vairāk, apsēduši vienu mazu kalnu.<br />2. Noauj kājas un pa spirāli kāp augšā kalnā, tas aizņems vismaz pusstundu, bet toties atbrīvos no liekajām domām. Saules ceļš. <br />3. Padzeries no avota pie kura aug milzu egle. <br />4. Jāņtārpiņu takas. Viņi zina, kur mūs aizvest.... līdz pamestām sliedēm, kurām neredz gala un tālumā var dzirdēt ripojam spoku vilcienu. <br />He, un es patiešām redzēju zemapziņas dīķi, kādu to biju iztēlojusies. Zemi koki ar platām lapotnēm. Saknes nevar redzēt, jo tās paslēptas ūdenī. Dīķis pilns ar augošiem kokiem un visa šī aina tumsā un ēnās no mēnesgaismas. Kokos vajadzēja augt ūdensrozēm.<br />5. Danči, danči un snauda pie lielajiem Jumja vārtiem. Turpat Tevi silda arī ugunskurs. Un tā līdz skaistas, klusas dziesmas Tevi pamodina – Saule lec! Un tas viss kā pasakā. Miglas segas pār zemi. Koku galotnes ir kuģi, lielajā jūrā. Saule tik maiga, viņa kautrīgi paskatās pār koku galotnēm. Cilvēku dziesmas viņu vilina un viņa ar jau lielāku pārliecību parādās visā savā skaistumā. Atceries latviešu animācijas filmu „Kaķīša dzirnavas”. Noskaties. Sapratīsi par ko es runāju.<br />23.06.<br />1. Stopējam uz Alsungu pie vienas mākslinieces. <br />Jā, man patīk braukt bagāžniekā un klausīties latviešu „Oueen” jeb grupu „Līvi”.<br />2. Vairāk miera un mazāk cilvēku. Divi vien mēs iekārtojamies dīvānā un skatāmies filmas. Satraukumi un piedzīvojumi, lai ir rīt.<br />Lai nāk viļņi.<br />Jūrkalnes stāvkrasts un balodīši (gan putni, gan pārīši segās un smiltīs). urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:6003 2009-06-19T01:27:00 2009-06-19T01:27:00 2009-06-18T22:28:37Z 2009-06-18T22:28:37Z Govis jūt. Ferma ir bez tiesībām un vārda brīvības. Govi slauc fermā. Izslauc tukšu līdz govs nomirst un pārtop tik par sālītu gaļas blāķi.<br />Pirms govs mirst, tā domā:<br />„Daži cilvēki vienkārši negrib saslimt un nobeigties, kamēr es sapūstu un lēnām smoku, vēlot tiem dažiem visu to sliktāko.”<br />Piens pilns ar naidu.<br />Labāk nevajag kļūt par govi, kuru izslauc sausu. Nedosim otram dzert savu naidu. <br />Lai nīstamais piekļaujas pie tavas krūts, meitene, un dzer Tavu laimi un harmoniju. Viņš saindēsies. Un saindēties nemaz nav slikti, ja pēc tam var izvemt visu slikto.<br />***<br />Sveces liesma cīnās par izdzīvošanu līdz izdeg. Ar dziestošo liesmu iededzināt sērkociņu un piešķirt dzīvību jaunai svecei.<br />Ar gaišu liesmu deg mans naids. Jānosmēķē viena miera pīpe.... ui, nē, drīzāk cigarete un jāsakravā somas. Beidzot jāsagatavojas.<br />Jāiet līdz krustojumam. Tu taču atceries ceļu vai ne? Sācies jauns dzīves posms. <br />Ej pa kreisi. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:5688 2009-06-17T02:53:00 2009-06-17T02:53:00 2009-06-17T00:26:30Z 2009-06-17T00:26:30Z Amoram nav brīvdienu. Katru dienu ir darba diena.<br />Amors no rīta pieceļas, paēd brokastīs olu ar speķi, paņem savu darba koferīti ar bultām un izlido no mājām, kuru apjož balts žogs.<br />Mīlas dievs lido un no rīta savā ceļā sastop jaunu meiteni, kas pacietīgi stāv pie kādas greznas mājas un trīc kā tīnīte pirmajā randiņā. No mājas iznāk glīts puisis. Viņš tuvojas meitenei. Viņi pārmij dažus vārdus. Pāris nesen kā šķīries no ilglaicīgām attiecībām. Meitene gribēja vēl parunāt, savākt savas mantas no dzīvokļa, kur viņi kādreiz kopīgi dzīvoja. Sarunas nevedas, bet viņi viens otram vēl šķiet tik tuvi, lai gan tik ļoti cenšas attālināties. Amors tēmē savas bultas tieši abiem sirdī. Mīlestība viņu starpā atdzimst, lai gan nekur nebija pazudusi.<br />Amors turpina savu ceļu un pamana divus cilvēkus „Lidiņā”, lai gan tas ir izteikts „gaļas restorāns”, abi ietur veģetāriešu maltīti. Puisis šo meiteni redz sapņos jau nedēļām ilgi, viņa beidzot ir piekritusi satikties. „Lidiņš” gan nav ideāla vietiņa, kur atdzīties jūtās, bet ja viņa grib ēst... nekas labāks neienāca prātā. Viens vārds pār puiša lūpām. Amors izšauj bultu uz meiteni un lido tālāk.<br />Nākamos jauniešus Amors sastop parkā. Kāda bēdīga meitene pastaigājas pa ceļu, viņa ierauga sev pretī nākam puisi, kuru iemīlēja jau no pirmā acu skatiena. Viņš pret šo meiteni ir vienaldzīgs. Viņam interesē tikai sava attīstība, lietas, kas notiek ap viņu. Meitene nodreb aiz sajūsmas. Puisis viņu draudzīgi sveicina. Amors atstāj šos mierā, te viņš neko nevar līdzēt, un laižas prom.<br />Teātrī puisis pasniedz savai iemīļotajai aktrisei ziedus. Amors izšauj divas kvēlojošas bultas. Kas no tā sanāks?<br />Kafejnīca „Index Cafe” Brīvības ielā. Aiz stikla Amors redz meiteni un puisi, kuri dzer kakao un cienājas ar lielu šokolādes skaidiņu cepumu. Gar stiklu noiet vīrietis. Mirkļa jūtu vadīti garāmgājējs aiz stikla pieliek savas plaukstas pie stikla. Viņa rokas „saskaras” ar meitenes izstiepto roku otrā pusē. Uz meitenes lūpām vēl kakao atstātās pēdas un smaids. Turpat kafejnīcā uz šo ainu atskatās puisis, kas pērk sviestmaizi. Amors iešauj bultas visos trijos personāžos, izņemot to puisi, kas sēdēja līdzās meitenei kafejnīcā.<br />Pa ceļu naktī viens otram pretī nāk gaiša hipijmeitene un tumšs tēls, ar astē sasietiem matiem un melnu garu mēteli. Viņi saskatās un ierauga, cik viņi ir dažādi. Amors šauj divas bultas. Meitene un puisis aiziet sadevušies rokās.<br />Darba dienas beigas.<br />P.S. es ceru, ka šis stāsts neradīja Tevī, mīļo lasītāj, priekšstatu, ka mīlestība un Amora rotaļas ir iespējamas tikai jaunu cilvēku starpā. Tāds sanāca stāsts, es nevarēju neko līdzēt. Šoreiz es neko nevarēju piefantazēt klāt. Nevarēju.<br />Ja ir sieviešu diena jābūt arī vīriešu dienai. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:5586 2009-06-15T23:44:00 2009-06-15T23:44:00 2009-06-15T20:47:49Z 2009-06-15T20:47:49Z Šorīt bija pazudis miskastes konteiners. Slikti. Nav vairs atkritumu, kuros varētu parakņāties.<br />Melnbalts kaķis (sētas parastais – runcis klaidonis) sēž uz sētas un skatās uz vietu, kur kādreiz bijusi miskaste.<br />Viņam piebiedrojas otrs kaķis. Tas ir mājas mīlulis. Pelēks, liels persietis ar dzintara acīm.<br />„Mjau,” saka persietis.<br />„Mjau,” atsveicina sētas parastais.<br />„Ko Tu te sēdi?” jautā persietis.<br />„Tāpat. Miskaste pazudusi. Nav ko darīt,” atbild sētas parastais.<br />„Aha...”<br />„Tā gan.”<br />„Šovakar slikts laiciņš.”<br />„Tāds pelēks. Kā bērniem?”<br />„Labi. Nav nekādas vainas. Drīz sāks patstāvīgu dzīvi pie citiem cilvēkiem.”<br />„Jā.”<br />„Klau...” pēc klusuma brītiņa ierunājas persietis.<br />„Nu?” atteic sētas parastais.<br />„Ko tu domā par brīvajām attiecībām?” strauji vaicā persietis.<br />„Brīvās attiecības?” sētas parastais ir neizpratnē.<br />„Nu jā. Saproti. Tas ir tad, kad divi kaķi, cilvēki, vienalga, it kā viens ar otru mīlējās, bet nav pāris. Nebūvē attiecības, bet paņemt viens no otra to, ko grib. To, kas nepieciešams. Ko tu par to domā?”<br />„Hmmm...nezinu.”<br />„Tas tā moderni izklausās, ne? <br />Visiem nepieciešama uzmanība, ķermeniska saskarsme. Tas taču ir tik dabiski. Brīvās attiecības neprasa ne no viena nekādus paskaidrojumus. Vienkārša priecāšanās par otra ķermeni, bez problēmām, kas saistās ar nopietnu attiecību būvēšanu – vecāku satikšana, kopdzīves sīkumi, uzklausīšana un sapratne u.c. Tu paņem no attiecībām tikai saldo sākumu, patīkamo. Tā ir brīvība, ” aizsapņojas persietis.<br />„Izklausās pēc baigās laika tērēšanas,” atsaka sētas parastais.<br />„Kā tu to domā?” uztrūkstas persietis, kas ir pārsteigts par šādu teikumu.<br />„Padomā. Brīvās attiecības lielā mērā ir domāšana tikai par sevi. Biežāk sevis žēlošana, retāk bailes uzņemties atbildību vai sevi sāpināt. Kas labs var būt no attiecībām, kas balstītas uz tik negatīvām emocijām? Turklāt parasti ir tā, ka viens allaž vēlēsies kaut ko vairāk. Saskaņas meklēšana ir neizbēgama,” mierīgi paskaidro sētas parastais.<br />„Bet ja redzi kādu sieviešu kārtas būtni, kas tev liekas pievilcīga, bet tu zini, ka jūs esat pārāk atšķirīgi, lai dibinātu nopietnas attiecības, tad vai brīvās attiecības nebūtu vislabākā alternatīva?” <br />„Varbūt. Bet tikai atceries, ka fiziskā saskarsmē ar kādu mēs pat neapzinādamies apmaināmies ar viņu enerģijas plūsmā. Katra dzīvība ir enerģijas plūsma, kas var būt gan pozitīvi vērsta, gan negatīvi. Ņemsim par piemēru tos pašus cilvēkus. Kaut vai skūpstoties viņi apmainās ar savu dzīvības gaismu. Kas notiek, ja cilvēks uzņem enerģiju no vairākiem cilvēkiem īsā periodā vai arī uzņem sevī enerģiju, kas viņam nepatīk? Rodas iekšējais konflikts un dzīvības enerģijas disharmonija. Nemiers. Apjukums. Strauja sevis pazaudēšana dzīvniecisko instinktu pasaulē.”<br />„Hmmm...” novelk persietis.<br />Klusuma brīdis. Abi skatās uz vietu, kur kādreiz bija miskaste.<br />„Un ko tu domā par minetu?” vaicā persietis.<br />„Tu esi ļoti dīvains kaķis, ja man to jautā,” smejas sētas parastais.<br />„Njā. Es tikai iedomājos, ka cilvēku vīriešiem... ai, lai paliek. Es laikam par daudz dzīvoju starp cilvēkiem. Es nevaru bez glāstiem. Esmu mājas kaķis.” urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:5152 2009-06-15T22:38:00 2009-06-15T22:38:00 2009-06-15T19:45:11Z 2009-06-15T19:45:11Z Brālis: "Es negribu palikt tik vecs, vājš un nevarīgs, ka pat līdz autobusam nevaru aizstaigāt!"<br />Māsa: "Es negribu palikt veca, jo zaudēšu savu skaistumu un jaunību."<br />Tēvs: "Es negribu palikt vecs un muļķis."<br />Mamma: "Es negribu palikt veca un nevienam nevajadzīga."<br />Bērns: "Es gribu ātrāk izaugt liels!"<br /><br />P.S. vecmāmiņu mulsina "Poesias" cepumu izlases lielā daudzveidība un cepumu veidi.<br /><br />Katram ik pa laikam sanāk izdzīvot citu dzīvi nevis savu. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:4878 2009-06-15T00:10:00 2009-06-15T00:10:00 2009-06-14T21:14:44Z 2009-06-14T21:14:44Z Kurš vairs var saskaitīt tās laimīgās dienas?<br />Kopā apmeklējām festivālus. Sēdējām no baļķiem uzslietā balkonā. Zālīte un skūpsti.<br />Kopā devāmies pirkt apakšveļu. Viņai bija laba gaume.<br />Kopā krāsojām Warhammer figūriņas.<br />Mūsu gada jubilejā „Čilli picā” sapņojām par kāzām un bērniem. Viņa bija pirmā ar kuru nopietni apsvēru domu precēties.<br />Apciemojām viena otru. Sildījāmies un masējām viena otrai muguru – ar rokām vai kājām. <br />Divas spīganas ar vieniem spārniem, ko dalīt.<br />Man nepatīk vārds „lesbiete”, šo vārdu tik daudzi ir novazājuši netīru. Lai mūsu aizgādne Sapfo dod mums padomu!<br />Bet visu patieso un plaukstošo janvāra vēji aizpūta prom.<br />Tagad ir vasara un ziedi jau ir atvērušies. Es gribēju Ievu, līdz tai baltajai dienai...<br />***<br />Anetes attiecības ar Ievu jau vairākus mēnešus nevarēja saukt par stabilām. Te ilgas un mīļums, te atsalums uz vairākām nedēļām. Telefons vairs tik bieži nezvana, bet ja atnāk īsziņa.... atkal saldais izlīguma sekss, pēc kura atliek vien jautāt sev pašai: „Vai aplis nekad nenoslēgsies?”<br />Vienā brīdī cilvēks saprot, ka vienīgais, kas satur kopā attiecības ir ieradums būt kopā. Neizpratne pārņem mūsu prātus. Kā var tik ilgi būvēt attiecības, atdod sevi visu partnerim un tad vienā mirklī viss sagrūst Tavu acu priekšā?<br />Tagad Anete var rīt savas asaras kā ripas.<br />Vai arī saulrietā pastaigāties, pa klusu pilsētu.<br />Galvu nodūrusi Anete devās uz mājām. Savā dzīvoklī viņa vairs nespēj palikt viena, bet nevarēja arī pamest istabas uz ilgu laiku. Anete cer, ka varbūt Ieva tomēr atnāks ciemos. Katru dienu, stundu pa stundiņai cer, ka viņu kāds apciemos. Vienu satikšanos ar Ievu ir vērts gaidīt kaut mēnešiem ilgi. Nav svarīgi vai Anete satiks Ievu savos apskāvienos vai jau kopā ar kādu citu. <br />Satiekot Ievu var just, ka Tu dzīvo. Tu nestāvi uz vietas. Tu jūti,ka Jūs abas vēl esat šajā pasaulē. Protams, šī sajūta saglabājas tikai uz mirkli...tad Anete saprot, ka nekam nav lemts turpināties. Laiks apstājās, aiziet vientuļa diena pēc dienas, līdz nākamajai cerību sekundei.<br />Mājupceļš turpinās.<br />Bija vējains jūnija sākums un pūkas no kokiem krita kā sniegs pār tukšajām ielām.<br />Vasaras sniegā ietinusies, Anete vēroja balto asaru deju.<br />Un visa šī harmonija un dzīvības aplis nomierināja meiteni. Viņa izslēdza MP3, kurā skanēja dziesmas, kas atgādināja kopā pavadītos mirkļus ar mīļoto, viņa klausījās vējā un trīsēja. Anetei nebija auksti, tikai ļoti, ļoti sevis žēl.<br />Skaistais izmisums.<br />Vasaras sniega burvība Anete pamana sev sekojam baltā, kuplā kāzu kleitā tērptu parādību. Sieviete ar gaiši ziliem matiem pāri mugurai. Viņas seju aizsedz plīvurs, kuru sieviete noņem tikai tad, kad ir panākusi meiteni. Nekas cits Aneti nepiesaista vairāk, kā sievietes melnās acis, kas zvalgo nedabiskā spīdumā, bet šis skatiens meiteni nebiedē.<br />Caur koku lapām ieplūst Ziemeļu vējš un čukst meitenei ausī: „Sniega Karaliene.”<br />Sniega karaliene smaida.<br />„Anete. Tevi taču tā sauc vai ne? Klausos, ko es Tev stāstīšu.<br />Eņģelis atlidoja pie manis un uzdāvināja man ledus rozi. Viņš teica, ka šī roze ir veidota no mīlas asarām, ko lējusi kāda meitene. Tās bija Tavas asaras, kas sasaldētas ledus rozē,” karaliene pasniedz Anetei ledus rozi, kas par spīti vasaras karstumam neizkusīs nekad. Sāpju asaras var izkausēt vien Ievas skūpsts.<br />„Nedzīvo pagātnē, Anete. Tā bija skaista, bet tā vairs ir tikai ledus roze Tavās rokās. Tavā priekšā ir balta lapa. Ir bailīgi doties uz priekšu vienai, bet tagad Tev ir iespēja sākt visu no jauna. Piešķirt baltajai lapai pilnīgi citas krāsas. Tev jau sen attiecības nenesa nekādu prieku. Ir viegli dot padomus kādam no malas, bet vai grūtāk ir dzīvot uz priekšu?” Sniega karaliene saka. Anete novēršās no skaistās sievietes.<br />„Es negribu vairs mīlēt kādu citu, Sniega karalien,” teic Anete, „viņa bija...pats ideāls.”<br />Sniega karaliene apskauj meiteni.<br />Lēni atpogā Anetes blūzīti.<br />Ar nagiem noglāsta muguru, meklējot krūštura āķīšus. <br />Anete ievelk elpu,<br />Sniega karaliene noskūpsta Anetes krūtis un sasaldē viņas sirdi. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:4667 2009-06-14T22:45:00 2009-06-14T22:45:00 2009-06-14T21:17:44Z 2009-06-14T21:17:44Z P.S. brīnišķie stopētāju stāstiņi. Pastāsti savējo! <br />Vai arī lejā minētie asinskārie cilvēciņi neļaus Tev aizmigt sakot vārdus: „Forever and ever and ever..” tāpat kā jaukās dvīnītes no „The Shinig”.<br /><br />Kāda autovadītāja brauca savā visnotaļ pieklājīgajā melnajā Opelī no Rīgas uz Roju. Viņas ceļš veda cauri priežu mežiem, kas, protams, ir skaists dabas veltījums cilvēka acij, bet vienam braukt tik gar ceļu vienalga ir gaužām garlaicīgi, pat ja pa radio skan „The Who” : We wont get fooled again.<br />Tā viņa turpināja ceļu cauri priežu mežam un naktij, pārslēgdama radio stacijas. Te lukturu gaismā viņa pamana kādu stāvu, kas izstiepis roku gaisā.<br />„Stopētāji. Nemaz nebūtu tik slikti, ja man kāds pakavētu laiku,” nosprieda autovadītāja un samazināja ātrumu. Lukturu gaismā viņa sazīmēja vīrieša stāvu – melna ādas jaka, kura neapsedza alus vēderu, dubļaini, saplēsti džinsi, nemākulīgi noskūta galva, kas vietumis vēl asiņoja un uzdauzīta, violeta acs. <br />„Nē. Tādu rīkļurāvēju es neņemšu savā mašīnā!” nodomāja pārbiedētā sieviete un brauca tālāk.<br />Pēc 2 kilometriem vēl kāds stopētājs parādījās lukturu gaismā. Šoreiz tā bija sieviete – saplēsta kleita, kas atsedza viņas kājas, izspūruši un skujām piebiruši mati, vienā rokā viņa mētāja rokassomiņu.<br />„Dzērāja. Noteikti atslēgusies mežā un tagad grib tik mājās. Ar šito man nebūs nekā kopīga,” nopurpināja autovadītāja un pabrauca saņurcītajai sievietei garām.<br />Nemaz ilgi nebija jāgaida, kad vēl divi īkšķu pāri pacēlās gaisā. Šoreiz tie bija divi cilvēki – maza auguma puisis un meitene ar gariem matiem un zaļu katliņcepuri galvā. Izskatās pēc sakarīgiem cilvēkiem. <br />Autovadītāja piestāja un paķēra šos mašīnā. Izrādās viņi abi brauc uz Rojas pusi. Smaida.<br />„Ziniet, šovakar te visādas dīvaini tipāži redzēdami. Esiet uzmanīgi. Tikko vēl pabraucu garām diviem stopētājiem. Vienam kauslim ar uzdauzītu aci un nākamā laikam bija pudeles māsa. Visādi bīstami cilvēki staigā apkārt,” autovadītāja centās uzturēt sarunu.<br />Puisis un meitene saskatījās.<br />„Ak tā. Tas laikam ir tas pats pāris, ko mēs nostopējām pirms tam,” meitene teica un izvilka no somiņas asiņainu skuvekli. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:4482 2009-06-11T14:50:00 2009-06-11T14:50:00 2009-06-11T11:59:16Z 2009-06-11T11:59:16Z "Viņš dzīvo kā zilonis ar taureņa spārniem."<br />Izteiciens apzīmē cilvēku, kurš šķietami dzīvo ļoti labi un harmoniski, taču viņš nespēj pacelties spārnos un aizlidot no saviem grēkiem, bailēm, aizspriedumiem. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:3886 2009-06-11T06:36:00 2009-06-11T06:36:00 2009-06-11T03:36:25Z 2009-06-11T03:36:25Z Zināju, ka es kādreiz nokritīšu no zārka uz kura dejoju. Liels zilums uz ceļa. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:3839 2009-06-11T06:35:00 2009-06-11T06:35:00 2009-06-11T05:13:21Z 2009-06-11T05:13:21Z Pie viena galda sēdēja divdesmit gudrie, kas meklēja atbildes uz pasaules jautājumiem.<br />Kas ir cilvēks? Kas radīja pasauli? Vai Dievs pastāv?<br />Te pavērās durvis un pie viņu galda nosēdās kāds depresīvs tips. <br />Depresīvais sāka stāstīt, cik nožēlojama ir viņa dzīve un ka uz pasaules nav neviena cita nelaimīgāka un neveiksmīgāka cilvēka par viņu pašu.<br />Viņam ir problēmas ģimenē, nav darbs, viņa gleznas un rakstu darbi nevienu neinteresē, viņš ir neglīts, nav nevienas meitenes, kas viņu būtu mīlējusi. Nelaimīgais pastāstīja par saviem sapņiem, kuri nekad nepiepildīsies - Par greznu māju Holivudā, kur viņš sēdētu zelta tronī ar blingiem uz krūtīm. Meitenes bikini izklaidētos ar viņa ietekmīgajiem draugiem, un no tramplīna lektu naudas ūdenskritumā.<br />Gudrie uzklausījuši depresīvā bēdu nosmīnēja zem savas garās bārdas. Nekad viņi nebija dzirdējuši cilvēku, kas tik ļoti gaudotu par dzīvi. Turklāt par tik nenozīmīgajām materiālajām baudām. Tā gudrie nolēma depresīvajam stāstīt par to, cik bagāta ir garīgā pasaule salīdzinot ar smalkajām rotaļlietām, ko var nopirkt par naudu.<br />Gudrie mācīja depresīvajam, ka bagātie nebūt nav laimīgākie cilvēki pasaulē. Pat zemnieks savā sētā var būt laimīgāks, ja viņam apkārt ir ģimene un cilvēki, kuri viņu mīl. Dzīves skaistums parādās brīdī, kad Tu dari to, kas Tev patīk. Brīvība, no normām, ko sabiedrība Tev uzspiedusi. Brīdis, kad Tu pieņem sevi tādu kāds tu esi. Un lai risinātu problēmas ar ģimeni un citiem cilvēkiem, vajag tikai viņos ieklausīties un pieņemt kompromisus. Un dažreiz ir jāmeklē laime tikai aiz savas mājas stūra, lai izmainītu savu dzīvi.<br />Taču depresīvais sienu ap sevi bija labi cēlis, un neviens no gudro vārdiem viņu nepārliecināja.<br />Zem galda tupēja pelīte un noklausījās sarunu. Viņa vienīgā zināja, kā palīdzēt depresīvajam puisim, taču viņas balstiņu neviens cilvēks nesadzirdēs.<br />Pelīte klusi raudāja: „Šim puisim nevajag ne padomus, ne naudu. Es vēlētos, lai viņam jel kāds pateiktu tikai vienu teikumu, kas ļaus viņam saskatīt pasaules skaistumu. Ja vien kāds vērstos pie viņa ar vārdiem: „Nāc man līdzi!” tad viņš taps glābts...Taču nevienam nepietiek drosmes, šos vārdus viņam teikt.” urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:3410 2009-06-11T06:34:00 2009-06-11T06:34:00 2009-06-14T21:29:32Z 2009-06-14T21:29:32Z „The Boat that Rocks”<br />Iesaku noskatīties. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:3134 2009-06-11T06:34:00 2009-06-11T06:34:00 2009-06-11T05:14:32Z 2009-06-11T05:14:32Z Katram ir istaba, ko mēs labprāt saucam par savu teritoriju. <br />Un ne katram ir dota izvēle, kur dzīvot. Cilvēkiem dažkārt jāmitinās telpā, kura neatbilst iekšējam noskaņojumam vai arī tā jādala ar brāļiem un māsām. Arī es vairs nevaru noteikt kādos apstākļos vēlos dzīvot, jo tagad manas mājas ir cietums.<br />Cietuma telpu es varu padarīt krāsainu un krāšņu ar savām fantāzijām. Taču kā jau ikvienam, kas iesprostots šajā iestādē, man ir savi grēki, kurus neizoperēsi ārā no galvas. Manas iztēles spēkos vairs nav iespējams šīs četras sienas padarīt gaišākas. Šeit visapkārt ložņā mani pagātnes rēgi.<br />Dažreiz es sagaidu saullēktu. Tad pirmie stari iespīd caur restoto logu. Tumšie dēmoni, kas kā ēnas ložņa pa sienām, vairs mani neskar.<br />Es saules staros redzu savas mīļotās seju. Gaismas tēli mani glāsta.<br />Atceros.<br />Esmu raudājis viņas klēpi, lai viņa mani pieņemtu.<br />Esmu skūpstījis citu meiteņu plecus, lai aizmirstu viņu.<br />Bet viņas apskāvienos man izaug spārni. Es gribu būt viņā. Nakts un Sekss. Siltums un Mīļums. <br />Mīlestība bija mans vienīgais grēks.<br />Viņa nekad nav man teikusi „Es Tevi mīlu!” bet šos vārdus viņa pieraksta miljoniem reižu uz papīra. Papīram viņa izstāsta visu. Mīļotā man raksta vēstules.<br />Par vēlu.<br />Atslēga no šī cietuma ir manās rokās.<br />Es eju savu ceļu. Vai tā ir pareizi? Es nezinu. Es vilcinos... un alkohols ir tik labs atbalsts sāpēs.<br />Man nav labi. Bet būs. Jo mana mīļotā allaž man palīdzēs, tāpat kā es viņai. Zelta prievītē glabājas visi kopā pavadītie labie mirkļi. Zelta prievīte mūs vieno ar saitēm, ko neviena cietuma žurka nesagrauzīs.<br />Mīlestība mūsu starpā tikai tagad uzplaukst.<br />Nav tāpēc jāraud.<br />Saulriets.<br />Gaismas tēli pazūd un cietumā atgriežas tumšās ēnas, kas katru nakti atplēš manas sadzijušās rētas. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:3053 2009-06-11T06:33:00 2009-06-11T06:33:00 2009-06-11T05:16:56Z 2009-06-11T05:16:56Z Pirmā mīlestība ir kā iebiezināts piens ar cukuru.<br />Tā ir salda, no tās grūti atteikties, liekas, ka tā nevar būt par daudz, bet vienā brīdī, Tev no tā visa paliek slikti.<br />Labi, ka ir alkohols, kas mīlestību noslīcina.<br />Nakts karalien, nedziedi vairs. Atnāc un noskūpsti mani. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:2785 2009-06-11T06:32:00 2009-06-11T06:32:00 2009-06-11T03:32:50Z 2009-06-11T03:32:50Z Todien es biju tikai vienkāršs pasažieris vilcienā. Braucu uz mājām, lasīju avīzi, vēroju kā paskrien viena ainava aiz otras. Un te piepeši kāda meitene apsēdās man pretī.<br />Dzirksteles viņas acīs. <br />Pati māte dzīvība. Gaja.<br />Kā ainavas aiz vilciena loga, man gar acīm paskrēja vīzijas par viņu.<br />Meitene, kas šūpojās Saules šūpolēs. Viņa šūpojās kopā ar jaunu teologu un meditācijas vadītāju. Pārsprieda, kādas ir būtiskas un nebūtiskas sarunu tēmas.<br />Meitene, kura pēc žāvēšanās pirtī skrēja uz kurkuļu dīķi un tur skaitīja zvaigznes.<br />Meitene, kas gauži raud manā vannā, kamēr skan „Blur” dziesma „Good song”.<br />Meitene, kuras bruņinieks biju, kad vizināju princesi uz sava „baltā zirga” – velosipēda.<br />Skaistums nes mieru.<br />Un tagad vīzija ir realitāte.<br />Es daru to, ko jūtu. Es jūtu viņu. Kustos viņas ķermeņa dejas ritmā. Nedomāju uz priekšu. Neceru. Ļauju, lai pasaules kustības mani ieaijā savā mierā.<br />Viss plūst un mainās. Jāļaujas straumei. <br />Bet kāpēc man tik ļoti gribas apstāties un piekļauties viņas krastam? urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:2413 2009-06-11T06:31:00 2009-06-11T06:31:00 2009-06-11T03:31:53Z 2009-06-11T03:31:53Z Bridžs.<br />Iesaku paspēlēt. urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:2080 2009-06-11T06:30:00 2009-06-11T06:30:00 2009-06-11T05:19:22Z 2009-06-11T05:19:22Z Interesanti, ka telpā, kur pirms gada (vai pat vairākiem) kāds nomiris un telpas paliek tukšas un neapdzīvotas, istabās iemājo tēli no viņsaules, kas staigā pa māju caur spoguļiem.<br />Vēlies to sajust rēgu tuvumu? urn:lj:klab.lv:atom1:mood_indigo:1837 2009-06-11T06:30:00 2009-06-11T06:30:00 2009-06-11T05:22:10Z 2009-06-11T05:22:10Z Reiz dzīvoja princis.<br />Viņš bija standarta prinča tēls no jebkuras Disneja animācijas. Šarmants, spēcīgs, drosmīgs, dzimtenes patriots, viņš sapņoja par tumšmatainu skaistuli...<br />* lasītājs nožāvājas<br />Taču princis bija neparasts... jo bija gudrs. <br />Turklāt viņš mīlēja dzīvot virtuālajā pasaulē. Ne tik daudz viņu varēja sastapt draugos.lv vai Sviesta Cibā. Biežāk princi manīja spēlējam datorspēles, nesmādējot arī videospēles. Gandrīz katru dienu. Ja vien viņš neizdomāja savā karietē paceļot pa savu zemi, kur viņš bija iesējis mīlas sēklu kārtējā jaunavā.<br />Mīļākās, kā puķes auga visā Latvijā.<br />Šis princis ir brīnišķīgs, jo ir vienaldzīgs gandrīz pret visu (un šajos vārdos es nevēlos iekļaut ne gramu sarkasma). <br />Princis ir melis, bet visi vaicāja, lai viņš godīgi un objektīvi novērtē situāciju. Tāda ir politiķa ikdiena.<br />Bet te stāsts pārtrūkst.<br />Kāds naktī skrabinās gar sienām.<br />Spoku bērns atnes princim savas asaras. <br />Šī parādība nes princim vēsti, ka aiz viņa istabas, kurā viņš tik omulīgi spēlējas savā virtuālajā pasaulē, ir cietums. Cietumā pati sevi ir ieslodzījusi nabaga meitene, kas grib izskrāpēties cauri akmeņu sienai, lai piekļūtu princim tuvāk. Lūgtu no prinča mīļu vārdu.<br />Spoks cietumā bija iepazinies ar nelaimīgo meiteni, kas bija tik ļoti iemīlējusi princi, ka būtu gatava darīt jebko, lai tikai tiktu tuvāk pie sava elka. Meitenes pirksti jau mirkst asinīs no akmens sienas šķelšanas, bet viņa nejūt citas sāpes, kā savas sirds vaimanas.<br />Taču spoka stāsts neieinteresēja princi. <br />„Savus upurus es izvēlos pats, nevis tie vajā mani.”<br />Spoks vairs neatgriezās pie prinča.<br />Tas notika vēl novembrī. Tagad ir jūnijs. Princis vairs sen nedzird kādu skrāpējamies aiz savas sienas.