| Aizgāja.. |
[Jun. 3rd, 2008|08:55 pm] |
|
Pulkstenis 03:30 naktī.. es skrienu, lai k-ko darītu.. jebko, jo manam sargenģelim trūkst gaisa. Tas izklausās tik vienkārši un reizē baisi - trūkst gaisa - tas ir tā, ka tu skaties enģeļa acīs un redzi izmisumu un palīgā saucienus, bet trūkst gaisa, tāpēc runā tikai acis. Visu, visu atdotu, kas vien ir vērtīgs un nevērtīgs šajā sasodītajā pasaulē, lai tikai būtu. Lai tikai man būtu pēdējā iespēja enģeli glābt, bet nē.. dzīve psmējās un teica - vairs nē. Trūkst gaisa. Aizvien vairāk. Enģelis smok un es to redzu. Nelīdz mākslīgais skābeklis. Sasodīts nelīdz nekas. Pēkšņs mirklis un klusums.. Tikai es vēl ticu, ka man tikai izlkās, tāpēc turu skābekli pie enģeļa. Turu vēl un vēl. Līdz atbrauc ārsts un saka - beidziet.. Viņš aizgāja. Pulkstenis ir 03:40.. Aizgāja. Nav. Man vairs nav enģeļa. Viņš vairs nav un nekad nebūs pie manīm. Dzīve paņirgājās par manu pēdējo iespēju, iestājās klusums, nav mana enģeļa un nav vairs arī manis. Un, ja kāds man teiktu, ka šī dzīve mēdz būt skaista, es teiktu, ka pat dažreiz vairs nē.. |
|
|