miya's piezīmes

urn:lj:klab.lv:atom1:miya miya's piezīmes pretī uzvarai pretī uzvarai flipa@inbox.lv miya 2008-05-09T17:35:26Z 2008-05-09T17:35:26Z urn:lj:klab.lv:atom1:miya:7579 2008-05-09T20:27:00 2008-05-09T20:27:00 2008-05-09T17:35:26Z 2008-05-09T17:35:26Z Vairs neuzstādu mērķus tā ilgtermiņā, bez atkāpēm. Nē, nu ir jau tie lielie mērķi arī, bet kas attiecas uz šo visu, tad tas netiek kategorizēts. Saprotu, ka tā arī ir bijusi mana lielākā kļūda. Ka es pārāk kategoriski nospraužu kaut kādas robežas. Piemēram, sakot, ka viss, tā bija pavisam pēdējā reize. Nu bet takš saprotu, ka pavisam ne. Ka tas jāpanāk palēnām. Neteikt, ka turpmāk viss ies pa diedziņu. Vienkārši dzīvot šodienā. Šodien un tagad. No dienas uz dienu. Un justies labi dienas beigās, aizejot gulēt ar apziņu, ka neesi nodarījusi sev pāri un neesi velti izniekojusi laiku tupot vannasistabā. Justies labi, ka ēdiens nenomāc tevi. Ka pamazām tas daudz maz kļūst atkal par draugu. Justies mierīgi. Un pasmaidīt pa īstam. Tā silti. Sev. Par spīti tam, ka pasaule riņķo arvien straujāk. Bet manī pamazām ienāk miers. Es ticu, ka būs labi. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:7317 2008-05-08T23:01:00 2008-05-08T23:01:00 2008-05-08T20:04:06Z 2008-05-08T20:04:06Z Esmu apēdusi tagad (ak, svētās šausmas, pirms gulētiešanas! :D ) 3 auzu cepumus un 2 gab. melnās šokolādes. Citkārt būtu atmetusi ar roku un izēdusi visu cepumpaku un nolikvidējusi visu lielo šokolādes tāfeli. Un pēc tam.. pēc tam jau tas ir cits stāsts. Bet šovakar man vairāk nevajag. Pietika un ir labi. Es neesmu pelnījusi to vājprāta sevis mocīšanu. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:7072 2008-05-08T22:55:00 2008-05-08T22:55:00 2008-05-08T19:59:40Z 2008-05-08T19:59:40Z Grāmata "Skaistā jūra". Man, divdesmitgadniecei, sākumā šķita, nu kas tā par grāmatu. Teikums pa teikumama - tik daudz manis pašas. Pat asaras nobira, jo tik dzīvi, gluži kā pašas dienasgrāmata, tikai mazliet savādāka (grāmatas varone aizdzīvojās līdz anoreksijai, taču man te pavisam otra lieta). Kaut kā pārvērtēju tās lietas sevī un ap sevi. Tik ļoti bail pazaudēt to, ko sauc par dzīvi. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:6815 2008-05-08T22:55:00 2008-05-08T22:55:00 2008-05-08T19:55:26Z 2008-05-08T19:55:26Z Skatos spogulī un nezinu, vai tas ir tas, ko es gribu redzēt. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:6551 2008-04-20T01:00:00 2008-04-20T01:00:00 2008-04-19T22:04:56Z 2008-04-19T22:04:56Z Gribu būt tā meitene bērnu dārzā, pirmajās klasēs un lauku vasarās. Kurai bija diži vienalga, ko par viņu domā, kura bija viņa pati. Bet tad viņai sāka mācīt, kā ir jāuzvedas PAREIZI. Bet kas, pie velna, ir tas pareizais? Tas, kas esmu tagad? Pfff.. Tā meitene, kura basām kājām skrēja pa pļavām, ņēmās pa dārzu, zemi, laukiem un mežiem.. kura augu dienu dzīvojās pa āru, draudzējās ar lauku mājas dzīvniekiem, dzēra lauku pienu un ēda omes ceptās pankūkas ar svaigām zemenēm un nogurusi no svaigā gaisa ātri vien vakaros iemiga, lai no rīta atkal celtos un skrietu ārā. Manas vasaras laukos. Kur ir palikusi tā meitene? urn:lj:klab.lv:atom1:miya:6257 2008-04-20T00:56:00 2008-04-20T00:56:00 2008-04-19T21:57:19Z 2008-04-19T21:57:19Z Stāvēju vannas istabā pie spoguļa, raudzījos savās lielajās acīs un domāju, kurā brīdī tas viss aizgāja tik tālu? Vai maz ir iemesls, lai tik ļoti sev darītu pāri? urn:lj:klab.lv:atom1:miya:5914 2008-04-18T00:17:00 2008-04-18T00:17:00 2008-04-17T21:17:44Z 2008-04-17T21:17:44Z Mjā, un joprojām es dzīvojos pa portālu dieta.lv, ar ko viss sākās. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:5720 2008-04-18T00:05:00 2008-04-18T00:05:00 2008-04-17T21:10:42Z 2008-04-17T21:10:42Z Joprojām laiku pa laikam (bieži) es sev šķietu resna. Varbūt ne resna, bet ne pietiekami tieva. Bet kam? Kam pietiekami tieva? Reizēm šķiet, ka viss jau aizgājis par tālu. Domāšana sagrozīta ļoti un ne uz to pareizo pusi. Jā, man patīk sataustīt savas ribas, neievelkot elpu. Man patīk atslēgas un gurnu kauli.. Bet vismaz es skrienu. Jau kādu laiku vakaros vai no rītiem. Vismaz tas aizdzen prom muļķīgas domas. Vismaz uz brīdi. Un es nespēju vienaldzīgi noskatīties uz viņiem kopā. Nu sitiet kaut nost, bet nevaru. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:5595 2008-04-11T21:41:00 2008-04-11T21:41:00 2008-04-11T18:44:27Z 2008-04-11T18:44:27Z Reizēm ir bijis tā, ka tas viss notiek nedomājot, nepiefiksējot. It kā tas viss notiktu ar citu cilvēku, nevis tevi pašu. Tāds kā afekta stāvoklis, kad neapzinies, ko dari. Un tad vienā brīdī tu attopies jau vannasistabā, veicot ierastas kustības. Nē, nē, nē. Ir jābūt tikai vienam cilvēkam, kas skaidri apzinās, ko dara un uzņemas par to atbildību. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:5187 2008-04-11T21:32:00 2008-04-11T21:32:00 2008-04-11T18:37:36Z 2008-04-11T18:37:36Z Gribas ko sasodīti krēmīgu, šokolādīgu, treknu un visādi citādi neveselīgu, lai kaut uz brīdi pazūd tā sajūta. Zināju, ka nav prāta darbs būt kopā vienā pasākumā, pie tam sēdēt pie viena galda un vēl tieši pretī. Bet nedrīkst. Līdz tam murgam ir tikai viens solis. Un es negribu spert soļus atpakaļ. Tikai uz priekšu, jo tur, aizmugurē, nekā nav. Ir tikai tas, kas priekšā, kas vēl būs. Gulēt iet arī nevar, jo daudz vēl darāmā. Cerams, ka tie litri augļu tējas mani piepildīs. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:5091 2008-04-10T12:09:00 2008-04-10T12:09:00 2008-04-10T09:10:33Z 2008-04-10T09:10:33Z Un es dzeru no krūzītes, kuras iekšpusē rakstīts- today i feel beautiful. therefore i am beautiful. un diena šķiet jauka. par spīti tam, ka nav saules. saule ir manī iekšā. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:4801 2008-04-10T12:04:00 2008-04-10T12:04:00 2008-04-10T09:06:40Z 2008-04-10T09:06:40Z Vakar redzēju viņus kopā. Bija grūtāk, nekā man šķita, ka būs. Un pēc tam ar tādu māksloto smaidu izlikties, ka nu viss taču ir labi. Kā tad! Nebija vakar labi. Tikai galvenais tas, ka mierinājumu meklēju mūzikā un gulētiešanā nevis konfekšu kastē un wc. Tiks, tiks tam pāri. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:4352 2008-04-10T11:55:00 2008-04-10T11:55:00 2008-04-10T08:59:27Z 2008-04-10T08:59:27Z Patiesībā baigi grūti rakstīt divās dienasgrāmatās, bet nu tajā es nevaru rakstīt par to, ko es drīkstu šeit. Šobrīd ir labi. Maziņš miera periods bez muļķībām. Varbūt to ietekmējušas arī filmas par Āfriku, ko pēdējā laikā esmu skatījusies. Varbūt tas, ka pēc garās dienas ir tik liels nogurums, ka gribas ātrāk iekrist gultā. Varbūt tas, ka sāku saprast, ka gribēšu dzīvot arī vēl pēc daudziem gadiem. Un patiesībā tā vien tāda bēgšana un slēpšanās vien bijusi. Vieglāk jau ir pieēsties un izvemties nekā cīnīties ar patiesajiem cēloņiem, problēmām. Līdz ar to mana apņemšanās- nebēgt, bet stāties pretī. Ar zobiem, nagiem un ragiem. Par sevi. Tikai un vienīgi par sevi. Jo neviens cits manu dzīvi nedzīvos. Nevienam citam es neesmu tik svarīga kā pati sev. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:4253 2008-04-07T12:46:00 2008-04-07T12:46:00 2008-04-07T09:50:23Z 2008-04-07T09:50:23Z Man bija nojausma, kas viņa ir. Manas aizdomas apstiprinājās. Nu ko lai saka, visnotaļ jauka meitene. Tagad tikai nesākt salīdzināt sevi ar viņu. Es esmu es un viņa ir viņa. Un arī viņš ir tikai cilvēks. Vismaz mana sirds ir mierīga, jo es mēģināju, pateicu viņam. Nu ka nav, tad nav. Noturēties un nedarīt muļķības. Spēku un drosmi. Uzņemties atbildību par sevi. Nedarīt pāri sev un līdz ar to arī citiem. Spēku un vēlreiz spēku. Un ticību sev, ka šoreiz izdosies. Ar domu par nākotni. Par meiteni bez.. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:3881 2008-04-06T01:43:00 2008-04-06T01:43:00 2008-04-05T22:44:02Z 2008-04-05T22:44:02Z Un tik ļoti aizkustina tas, ka nepazīstami cilvēki mēģina tev palīdzēt. Gribas raudāt. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:3600 2008-04-06T01:36:00 2008-04-06T01:36:00 2008-04-05T22:42:49Z 2008-04-05T22:42:49Z Ir jācīnās,ir. Ja tā turpināsies, bail iedomāties, kas būs pēc gadiem 5-10. Iespejams, manis vairs nebūtu. Bet es gribu būt. Jāiemācās nebūt tik sasodīti perfektai. Pārkārtot visu. Atļaut sev pielaist kļūdas, jo kļūdīties ir cilvēcīgi. Mīlēt sevi. Nedarīt sev pāri. Saprast, ka uz pasaules pati sev es esmu svarīgākais cilvēks, kura dzīvi es šobrīd izniekoju. Negribu no savus labākos gadus pēcāk atcerēties kā draudzēšanos ar balto draugu. It kā jau neskaitāmas reizes to apsolos sev, bet nu redz kā tas dzīvē notiek.. Vides maiņa palīdz, tas gan. Kad esmu prom no mājām, ir labāk. Bet cik tad var bēgt un bēgt prom? Tas viss tik un tā ir manī un velkas līdzi jau gana ilgu laiku. Tikt pāri. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:3397 2008-04-04T23:44:00 2008-04-04T23:44:00 2008-04-04T20:47:29Z 2008-04-04T20:47:29Z Disco cepumi, ābolkūka, biezpienkūka, čipšu paka, 2 šokolādes batoniņi. Viens divi- manā mutē/vēderā. Trīs četri- jau laukā. Jēgas nekādas. Prātiņ, nāc beidzot mājās, lūdzu. Nav spēka.. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:3214 2008-03-31T08:32:00 2008-03-31T08:32:00 2008-03-31T05:32:43Z 2008-03-31T05:32:43Z <a name="cutid1"></a> <img src="http://content5-foto.inbox.lv/albums63127866/sirds_pukje/31-03-2008/abkontakt-anorexia-preview.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:miya:2803 2008-03-30T23:22:00 2008-03-30T23:22:00 2008-03-30T20:26:30Z 2008-03-30T20:26:30Z Šis ir par mani. Viena žurnāliste rakstīja rakstu un palūdza mani padalīties pieredzē, emocijās. Padalījos cerībā, ka skats no malas palīdzēs. Bija arī ārstes komentārs. Kad vēlāk lasīju publikāciju, asaras ritēja pār vaigiem. Palīdzēja tiešām kādu brīdi, bet tagad atkal jau.. <a name="cutid1"></a> Prasība būt tievai?<o:p></o:p> <o:p>&nbsp;</o:p>Kad mana jauniepazītā draudzene kādā sarunā atklāja, ka viņai ir bulīmija, maigi sakot, es biju šokā. Lai nu kuram, bet viņai!<o:p></o:p> Nezinātājs nepateiktu, ka Ilzi (vārds mainīts) nomoka kādas problēmas. Skaista, vienmēr smaidīga, veiksmīga, gudra un talantīga. Tāda viņa ir sabiedrībā. Reti kurš zina, ka mūžīgais smaids ir maldinošs. Reti kurš zina, ka viņa mēdz būt noskumusi, bēdīga, ka viņai ir problēmas, ka viņai viss apnicis un reizēm pat dzīvot negribas. Apsēsta ar perfekcionismu. Ar grūtībām atzīst, ka ir kāds labāks par viņu. Un viņu smacē nost tas, ka viņa nevar būt viņa pati. Viņa negrib būt perfekta, bet citāda nespēj būt. <o:p></o:p> Viņas seju klāj ārēja maska, gluži kā make-up, kuru uzklāj no rīta, lai izietu cilvēkos, bet vakarā notīra, lai atkal kļūtu par sevi pašu. Ilzes ārējais spožums ir mānīgs, iekšēji meitene pamazām sabrūk. <o:p></o:p> Ilzei ir bulīmija, jau vairāk nekā gadu. Nezinātājiem varbūt liekas, ka tā tikai tāda meiteņu kaprīze, bet tā nepavisam nav. Viss ir daudz ļaunāk, un to saprot tikai tas, kurš tam visam izgājis cauri. <o:p></o:p> „Jā, es esmu slima”, atzīst Ilze. Uz jautājumu, kā tas viss sākās, viņa atbild: „ Sākās viss pavisam vienkārši, ar mērķi patikt sev un apkārtējiem. Ko tur liegties, arī puisim, kurš nesen bija iepaticies. Sākās viss ar pavisam nevainīgu diētu, neēšanu pēc sešiem, atteikšanos no gaļas un miltu izstrādājumiem, saldumiem un sportošanu. Līdz pavasarim nīstie 5 kilogrami bija nost.”<o:p></o:p> (Apskatot viņas fotogrāfijas redzu, ka tievēšanas sākumā Ilze nepavisam nebija resna, pat ne apaļīga. Normāla, veselīgi tieva meitene, bet spogulī acīmredzot viņa pati redzēja ko citu. )<o:p></o:p> „Galvenokārt sevī man nepatika apaļā seja, tās dēļ vienmēr fotogrāfijās izskatījos resna”, piebilst Ilze. <o:p></o:p> Tuvojoties vasarai, daudzi sāka ievērot pārmaiņas meitenes izskatā. Uz klasesbiedru jautājumiem par diētu ievērošanu viņa atbildēja noraidoši- zaudētie kilogrami esot tikai eksāmenu stresa rezultāts. Un kāpēc gan lai kāds viņai neticētu? Vienai no klases labākajām skolniecēm? <o:p></o:p> Bet kā sākās pati slimība?<o:p></o:p> Atskatoties uz pērno gadu, Ilze atzīst, ka lielākoties tā bijusi vēlme pēc uzmanības, kuras vienmēr viņai likās par maz. Un vēl- vēlme pēc perfektuma. Puisis, kurš viņai bija iepaticies, tikko bija izšķīries ar savu draudzeni un nu viņai bija radusies iespēja sevi parādīt. <o:p></o:p> „Gribēju viņa acīs būt perfekta”, atzīst Ilze. „Puisis bija viens no populārākajiem skolā, sportisks, izskatīgs. Viņa bijusī draudzene bija modele. Tātad skaidrs, kādas meitenes viņam patīk. Man vajadzēja iederēties tajā vidē. Beidzās tas viss ar neko- puisis izrādījās pavisam ne tāds, kādu biju viņu iedomājusies”.<o:p></o:p> Uz jautājumu, kāpēc tādā gadījumā viņa nepārtrauca savas diētu muļķības, Ilze atbild: „Nezinu, man likās, ka neesmu pietiekami tieva, lai iederētos starp tiem cilvēkiem, starp kuriem gribēju būt. Gribēju noturēt savu iegūto svaru, bet ēdot visu pēc kārtas, to nav iespējams izdarīt. Gribēju turpināt iesākto režīmu. Izdevās līdz dienai, kad pārēdos, kā jau tas diētu laikā gadās. Tā teikt- norāvos. Un tad arī atklāju to, ka no ēdiena var atbrīvoties, to izvemjot. Pēc tam bija tāda viegluma sajūta! Sākotnēji tā darīju bija tikai retos gadījumos, kad patiesi pārēdos. Bet tad iedomājos- cik tas ir labi- ēst visu, ko vien sirds kāro,- pēc tam no tā visa ātri atbrīvojoties. Un nerodas lieki kilogrami. Vemšana pēc ēdienreizēm kļuva par manu ikdienu.”<o:p></o:p> Kā stāsta Ilze, bulīmija mijās ar minimālas ēšanas periodiem. „Centos daudz neēst, vien kādu ābolu, bet nesekmīgi. Kā sāku ēst, tā nespēju vien apstāties. Ir bijuši gadījumi, kad vemšanas rituāls man bija trīsreiz dienā. Citreiz tā atbrīvojos no saldējuma, kas bija vien dienas vienīgā ēdienreize. Stulbi, vai ne? Katru reizi sev teicu, ka tā būs pēdējā, bet pienāca nākamā diena un solījums aizmirsās.”<o:p></o:p> Vasarā bulīmija Ilzi piemeklēja arvien retāk un retāk. Šķita, ka tas bijis vien tāds īslaicīgs prāta aptumsums. Taču rudenī Ilze atklāja, ka pa vasaru kilogrami nākuši klāt. Atkal viņa bija nonākusi sākumposmā. <o:p></o:p> „Bet nu gribēju tos 5kilogramus nost. Pārāk man patīk, ka svars sākas ar ciparu 4, nevis ar 5. Un tā nu bulīmija nemanot atsākās. Bet ne visu laiku. Periodiski,” atzīst Ilze. <o:p></o:p> Sarunas laikā Ilze prāto, ka pilnībā no tā nevar izārstēties. „Var apārstēties, bet tu nevari zināt, kurā brīdī atkal paslīdēs kāja un tu nonāksi atpakaļ tajā grāvī, no kura būsi izrāpusies,” meitene klusām nosaka. <o:p></o:p> Ilze atzīst, ka slimības cēlonis varētu būt slimīgā vēlme pēc perfektuma, kas nākusi jau kopš bērnības un tieši no vecāku puses. <o:p></o:p> „Vecāki vienmēr no manis ir prasījuši daudz,”saka Ilze, „no mazotnes bija jātiecas pēc labākā, lai nepieviltu vecākus. Nepārtraukts spiediens pēc perfektuma, tiekšanās pēc visa labākā.”<o:p></o:p> Ilzes balsīs saklausāmas skumjas, sakot, ka viņa nejūtas novērtēta. Arī skolas laikā, kad bijusi viena no labākajām skolniecēm klasē, tēvs vienmēr atradis iemeslu, pie kā piesieties. „Piemēram, atzīme 8 viņam nekad nebija laba diezgan. Vienmēr sekoja komentārs, kāpēc nav 10. tāpēc nav brīnums, ka arī šobrīd joprojām manī ir saglabājusies šī dziņa pēc perfektuma, vēlme būt pirmajai un saņemt 10 ikvienā dzīves jomā,” saka Ilze.<o:p></o:p> Viņai visu laiku ir apziņa, ka nedrīkst pieļaut kļūdas. Ilze ļoti pārdzīvo ikvienu savu neveiksmi, pieļauto kļūdu, līdz ar to ir pastāvīgs stress. Kopš bērnības vienmēr viņa ir tikusi salīdzināta ar citiem.<o:p></o:p> „ Varbūt tā arī ir mana kļūda, ka jau bērnībā pacietu to visu un nenostājos pretī, sakot, ka es esmu es, nevis citi. Ļaujiet man būt pašai un dzīvot tā, kā es to vēlos”, ar rūgtumu atzīst Ilze.<o:p></o:p> Sarunā meitene atklāj, ka ģimenē visi vienmēr bija aizņemti paši ar savām lietām un Ilzei netika veltīts tik daudz laika un uzmanības, cik viņa to vēlējās. Viņa jutās atstāta novārtā. Arī šobrīd. <o:p></o:p> &nbsp;„Visi kaut kur skrien, atrodas mūžīgā kustībā, bet mani neredz.”<o:p></o:p> Ar asarām acīs viņa saka, ka tieši tas sāp visvairāk, ka gada laikā neviens nav pamanījis, kas viņu nomāc. <o:p></o:p> Jautāju viņai, kā tas iespējams, ka gada laikā neviens nav pamanījis to, ka viņa pēc ēdienreizēm atbrīvojas no apēstā. <o:p></o:p> „Pavisam vienkārši,” stāsta Ilze. „Lielākoties viss notiek, kad esmu viena pati. Tad ēdu visu, ko vien varu ieraudzīt. Un daudz- tā, lai paliek fiziski slikti. Viss notiek tādā eiforijā, tiek ēsts, nejūtot ēdiena garšu. Es pat nezinu, kāpēc tā daru. Varbūt tā cenšos sevi piepildīt.”.<o:p></o:p> „Tu nevari iedomāties, cik daudz es spēju apēst. Tik smalka un maziņa, bet ēdu kā traktorists,” rūgti nosmej Ilze.<o:p></o:p> Meitene stāsta, ka iemācījusies lieliski melot. „Pārsvarā vecākiem stāstīju, ka esmu paēdusi un kāpēc lai man neticētu?”<o:p></o:p> „Es laikam esmu lieliska aktrise, jo spēju noslēpt visu, kas ar mani notiek,” viņa sāpīgi nosmej, „ man varētu piešķirt kādu Oskaru , jo ar savu dežūrsmaidiņu visiem radu iespaidu, ka nekas mani nenomāc. Taču tā nepavisam nav.”<o:p></o:p> Šobrīd Ilze vēlas ārstēties, jo ēdiens sāk ieņemt arvien lielāku lomu viņas ikdienā. Viņa ir atbrīvojusies no ēdiena pat savā dzimšanas dienā, Ziemassvētkos, Jaungada svinībās un daudzos citos īpašos gadījumos. Domas par ēdienu no rītiem un domas par ēdienu pirms aizmigšanas<o:p></o:p>Sarunas laikā šķiet, ka Ilze ir apņēmības pilna cīnīties un uzvarēt savu slimību, taču tai pat laikā viņa nebeidz atkārtot, to, ka mūsdienu prasība ir būt tievam. „Mūsdienu sabiedrībā tu vienkārši nedrīksti būt resns un viss. Arī darba tirgū tevi vērtē pēc ārējā izskata. Jo, piemēram, no divām kandidātēm ar vienādu izglītību un spējām, paņems to, kura būs tievāka,” pārliecinoši saka Ilze.<o:p></o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> <o:p>&nbsp;</o:p> urn:lj:klab.lv:atom1:miya:1926 2008-03-30T21:18:00 2008-03-30T21:18:00 2008-03-30T18:23:25Z 2008-03-30T18:23:25Z Un tagad man pienāktos pļauka sejā. Nē, kārtīgs belziens drīzāk. Bļe! Izlielījos, ka 4 dienas kā pūkaina princese dzīvoju. Lidinos pa mākoņiem, viss labi. Ha! Stulbene, idiote, aitasgalva. 3 burkāni, 2 āboli, 40g siera un 400g šokolādes. Un sveiciens podam. Tagad sev tik pretīga. Līdz riebumam. Bet rīt atkal modīšos it kā nekas nebūtu noticis. Un ar domu, kaut izturētu bez vemšanas. Un tā līdz apnikumam. Nav spēka. Un visam zūd jēga. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:1661 2008-03-30T19:45:00 2008-03-30T19:45:00 2008-03-30T16:49:03Z 2008-03-30T16:49:03Z Esmu kārtīgi paēdusi plus vēl uztrāpījos šokolādei. Un tagad gribas iet uz wc un veikt ierastās darbības- 2 pirkstu kombinācija un atkal viegluma sajūta.. Bet nedrīkst. Es neiešu. Nē. Jo pēc tam aizies atkal uz ilgu laiku. Man nav spēka. Katra diena iesākas ar domu- lūdzu, dodiet spēku izturēt vēl vienu dienu bez vemšanas. Tas ir briesmīgi un to es nenovēlu nevienam. Dodiet spēku un veselo saprātu. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:1527 2008-03-30T15:29:00 2008-03-30T15:29:00 2008-03-30T12:38:31Z 2008-03-30T12:38:31Z Turos jau 4to dienu un tas ir daudz. Taču ir otrs bet. Jūtu, ka pirms nedēļas pirktais xs mētelītis paliek par lielu. Nu jā, manas galējības- vai nu ēdu daudz un no tā visa atbrīvojos, vai arī ēdu ļoti maz/praktiski neko. Bet pamazām es ceru, ka man izdosies atkal draudzēties ar ēdienu. Šodien staigājot pa āru redzēju tik daudz ģimeņu ar maziem bērniņiem, kopīgas pastaigas, iepirkšanās, pīlīšu barošana.. es arī to visu gribēšu. Tāpēc man jāēd normāli, veselīgi un bez nekādām vemšanām. Sports, aktivitātes, bet ne atbrīvošanās no ēdiena. Jau tā esmu sevi sačakarējusi, jo man atkal nav mēnešreižu, kas patiesībā ir svarīgs process sievietes organismā. It kā dzeru vitamīnus, bet nekā. Mazliet biedē. Tāpēc jāēd. Šodien pat tāpēc ēdu vistas fileju, ko tik sen nebiju likusi mutē. No gaļas vispār biju atteikusies, bet laikam nedrīkst. Vakar gribējās ko saldu, piemēram, kādu cepumu. Bet nedrīkst. Jo es nemāku ēst. Ar vienu nekad nepietiek. Vienam seko vēl viens, tad otrs, tad puspaka un pēc tam visa paka. Un tad sveiciens podam un asarainas acis. Tāpēc labāk nē, nē, nē. Smagi, bet jānoturas. Tikai tā es šo cīņu varu izcīnīt. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:1186 2008-03-28T08:19:00 2008-03-28T08:19:00 2008-03-28T06:20:57Z 2008-03-28T06:20:57Z Vakardiena izdevās. Ar ēdienu, bet bez vemšanas. Varu uzsist sev uz pleca. Citam tas neizsaka neko. Tam, kas pats to piedzīvojis, ir skaidrs, ka tas ir solis uz augšu. Un tā arī šodien. Ar katru dienu tuvāk veselībai. Un normālai domāšanai. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:917 2008-03-27T20:03:00 2008-03-27T20:03:00 2008-03-27T18:09:44Z 2008-03-27T18:09:44Z Atceroties pēdējās pāris dienas, pārņem pretīgums pret sevi. Kā ko tādu vispār var darīt? Bet var. Un kā vēl var. Ja kāds no maniem tuvajiem to zinātu.. ja vien. Bet nezina. Un nav pat aizdomu. Jo viņai (man) taču neesot problēmu. Man! Ha! Ja viņi zinātu.. nemaz ne tāda meitene, kas smaidīga noraugās oranžajā portālā, bļin. kam, kam tas vajadzīgs? kam vispār tas viss, ko daru, ir vajadzīgs? tukšums.. tikai viens liels tukšums iekšā, kas mākslīgi tiek aizpildīts ar ēdienu un tūlīt pēc tam atkal radīts no jauna. bet es taču gribu dzīvot.. nu tā pa īstam. tācu laikam tas viss ir jāizdzīvo, jāiziet cauri visiem šitiem mēsliem, lai būtu kaut kas. varbūt tas ir mans lielais dzīves pārbaudījums. Tikšu vai netikšu tam cauri. bet es iziešu tam cauri. veiksmīgi. saku sev skaidri. un kaut kas būšu. viss, punkts. kā āmen baznīcā. nekādu vemšanu, nekādu asaru. nekādu rētu uz labās rokas. neviens un nekas šajā pasaulē nav tā vērts, lai es tā spēlētos ar savu veselību, organismu un pat dzīvību. neviens nav to sāpju vērts, ko es pati sev nodaru. neviens un nekas. es esmu sev. man ir jācīnās un jātiek tam pāri. sevis un neviena cita dēļ. SEVIS!!!! būt īstai un patiesai. beidzot. nospļauties par ideāliem. jo tādu nav. būt sev pašai. no sirds. īstai. un dzīvai. noticēt sev. piepildīt sevi ar visu pasauli, nevis ēdienu. neslēpties, bet parādīt sevi. pieteikt pasaulei- hei, te nu es esmu! Sākums jaunai man. Krāsainai, spilgtai, pamanāmai. Dzīvespriecīgai, enerģijas pilnai, patiesai, dabīgai, īstai. Neviltotai. ar prieku un asarām. ar laimi un bēdām. bet no sirds patiesai. pārliecinātai par sevi un drošai. Fantastiskai un brīnišķīgai. Laimīgai. Tai, kura mīl sevi tādu, kāda viņa ir. Tai, kura neseko mākslīgiem ideāliem, bet rada savus. īstus un patiesus. tai, kura IR! Spožai. Nesalaužamai.stiprai un drosmīgai. Tādai, kura cīnīsies un nepadosies.katru turpmāko dienu. urn:lj:klab.lv:atom1:miya:519 2008-03-27T19:50:00 2008-03-27T19:50:00 2008-03-27T17:59:40Z 2008-03-27T17:59:40Z Šodiena veiksmīga. Pēc pēdējo dienu vemšanas maratona neesmu vēmusi. Pārdomāju daudz un dikti. Cīnīšos. Ēdusi minimāli. Tagad kādu laiku centīšos attīrīt organismu no visiem mēsliem. Daudz tējas, ūdens, paniņas un klijas. Galvenais atkal iesākt un tad jau aizies. Bet ne vairs tik drastiski, lai nav otrs grāvis- anoreksija, līdz kurai ir mazs solis. Tās tīklos var nemanot iepiņķerēties, taču vaļā tikt- nepavisam ne viegli. Jāiemācās mēra sajūta. Un neiegrožot sevi pārlieku, lai nav jākrīt atkal pārēšānās/vemšanas lokā. Es tikšu galā. Jātiek! Gāju garām bērnudārzam, kur spēlējās bērni. Viņu jaukie smiekli, sniega kaujas, mīļās sejiņas.. Es arī gribēšu sev bērniņu. Savu. Tāpēc tagad ir jāuzvar. Domāt uz priekšu. Taču runa jau neiet par kg, bet par pašapziņu, kura šobrīd man ir ļoti zema. Un tie kg jau ir tikai kā aizsegs. Apsēstība. Kaut kas, ko es pati varu noteikt un kotrolēt. Vismaz to. Jāveido sevi no jauna. Jāmācās draudzēties ar ēdienu. Jāsaprot, ka tas ir mans draugs un enerģijas avots. Ka no tā nav jābaidās, tikai jāiemācās būt draugos. Labos un veselīgos draugos. Jāmaina sava notrulinātā domāšana. Faking grūti. Taču šodien ir izdevies. Un lai arī pārējās dienas būtu tādas kā šodiena. Dzīvot. Dzīvot! DZĪVOT..