Viegli, viegli! Un kā vēl! Lai tik neiedomājas pretoties dzinējam vai nemēģina grūst purnu pie elektriskajām drātīm! Da priekš kam? Tāpat taču labi! Ir kas pabaro, ir jumts virs galvas, ir siltumā, ir no vilkiem kas sargā un visas lietas. Aitiņu daudz riņķī, ir pie kā aci pamielot. Pablēj, paspriņģo savā nodabā, paganies zālītē – un uz kautuvi prom. Mūžs galā, toties vilnas daudz un jērgaļa pussimts kilogramu saimniekam galdā. Abiem labi, roka roku mazgā, dots devējam atdodas, un tā tālāk.

Viedoklim vairs nav nozīmes. Svarīgas ir slāpes. Pakļauj savas slāpes – un tev būs viegli. Tač labāk, ka rokā dienišķā šķidrā vai brīvi konvertējamā maizīte, nekā kaut kur debesu tālumā – mednis. Un cik daudz visapkārt slikto piemēru! Daž ne dažādi bandīti, krāpnieki, ļaunie deputāti, mēri, zeltroči, slepkavnieki un citi nekauīgi biznesmeņi. Daudz drošāk taču ir ierāpties savā mīļajā aizgaldā, kaut pie sasistas siles, bet galvenais kādam aiz muguras – varbūt paraus.

Jo ir taču tik lieliski, ja kaut kur, neredzams, nedzirdams, taču vienmēr klātesošs, tevi vēro Lielais Stiprais Brālis! Lai arī kopš bērna kājas esi sapratis, ka tikai pats saviem spēkiem vari izķepuroties no personigā grāvja, un izvairīties no personīgajiem grābekļiem. Uz citu palīdzību vari tikai cerēt vai mīļi palūgt, lai tavā labā kāds kaut ko izdara. Un neviens pats tev nevar atņemt tavu ceļu šai grēcīgajā pasaulē, kurā valda bēdas, posts un zelta ekvivalents. Priekā!

Un nav obligāti kaut ko darīt. Kāpēc – ja var taču nedarīt? Viss tāpat tiks atlīdzināts – kaut kad vēlāk. Mūsu ciešanas tiks atalgotas, pacietība tiks bagātīgi svētīta, un Ziemassvētku dāvanu maiss atvērsies pār mums, eņģeļu bazūnēm jautri skanot un rīta gaismai atspīdot mūsu iereibušajos vaigos. Tikai tas būs no rīta. Bet pagadām – IR jāiedzer un IR jāpriecajas, tomēr pa starpu raugoties, vai kaut kur zem mūsu kājām nejauši neatveras kāds noklīdis naudas kanāls. Varbūt jau rīt?

Nekaunība, Cinisms un Filozofija – lūk patiesās vērtības, kas dara mūs stiprus! Galvenais ir zināt, kad izspēlēt nākamo pareizo kārti. Varbūt gājiens arī neizdosies, tomēr pieredze kā dzīvības eliksīrs, spārnos mūs tālākajam lidojumam pretim veiksmei. Un tas nekas, ka pēc šī, vai tamlīdzīga, gājiena lejup pa upi ar uzpūstiem vēderiem peldēs bariņš pussatrunējušu līķu. Viņi paši tači pie tā bija vainīgi – nespēja, bet ai, kā vajadzēja – tik pat cēli un akrobātiksi kā lieliskie mēs-uzverētāji izpildīt šo pašu vienkāršāko un ģeniālāko gājienu – uz sitiena kļūt laimīgiem. Un citiem mums līdzīgajiem par piemēru.

Iepērcieties mūsu jaukajā tirgotavā! Pie mums ir pašas labākās dāvanas, pats svaigākais šķiņkis, pats tīrākais ūdens un paši mīļākie āķīši, kas jūs uzķer! Musu tirgotavā viss ir pats labākais – kā gan savādāk? Vai ta neredzējāt mūsu direktoru? Vai tai viņam pakaļa par kārnu? Vaidziņš pārāk izģindis? Džipiņš netīrs? Eh, gan jau būs labi! Tie taču ir dzīves sīkumi! Mums viņš vienalga ir pats gudrākais, skaistākais un tuklākais vīrs pašos spēka gados. Žēl tik, ka bez propellera.

Un tak paskatieties kā viņš saimnieko! Aš siekala tek! Sēžam pie galda, lamājamies pa telefonu un skaitam naudu – cik tur tā darba? Ij telefons uz firmas rēķina, ij internets, ij sieva-grāmatvede pie sāna un viss pārējais ar kārtībā. Ta vēl benzīns no PVNa atmaksājas, ij celtniecības izdevumi no nodoklīšiem tiek atskaitīti, ta vēl savs labdarības fondiņš, sava banciņa, sava NVOška a-la “Kaķu audzētava “Minka nāk””, tāpat arī viss pārējais kā pie cilvēkiem. Un tas tagad saucas nevis kaut kā nebūt tur, bet riktīgi smalki – dzīves līmenis! Ne nu gluži vēl Eirodzīve, bet nu uz to pusi gan. Kam negadās?!

Un nesakiet, ka visiem nav vienādas iespējas. Beidziet tak kult sviestu, un atveriet acis! Ši valsts katram ļauj sasniegt to, ko viņš grib – un realizējas dižais princips – katrs saņem pēc nopelniem. Komunisms, tā sacīt;) Nemācējāt dzīvot un grozīties – nu tad arī turpiniet nemācēt. Negribējāt naudu kontos iekšā un ārā skaitīt – nu tad nav arī brīnums, ka vēl joprojām neskaitāt! Dzīvojāt kā paklausīgs auns, baidoties no elektriskā gana – tad arī tupiet savā kūtī un gaidiet savu īsto un vienīgo glābēju līdz mūža galam. Johaidī! Kad jus beidzot sākset uztvert lietas reāli un butrsiski – tādas, kādas tās istenībā ir, a?

Jā, patiesība tomēr ir netverama, k*** tāda…

Priekā!