Dec. 7th, 2018 @ 01:46 pm rakstīšana, lugas, pabeigt

Iekštelpas. Paplucis dzīvoklis ar nemodernām mēbelēm. Priekšplānā dīvāns, kuram priekšā stāv jauns TV. Uz dīvāna sēž Viktors Trušāns (60 gadi), Varis Trušāns (30 gadi) un Kaspars Trušāns (28 gadi).

Kaspars (dzīvojot līdzi notiekošajam uz ekrāna): Nu, nu, nu, nu..... Ehhhh.
Varis: Tādu iespēju pakāsa.
Viktors: Nu ko tādus muļļas vispār laiž uz laukuma, kas neko nejēdz. Būtu labāk mājās sēdējuši un neblamējušies. (izvelk no kabatas naudu, pārskaita, pastiepj to Varim): Tāpat mūsējiem te nekas nespīd, aizje labāk pie Zojkas.
Varis (paņemot naudu): Cik daudz?
Viktors (purpinot): Cik, cik... Nu, par visu - cik sanāk.
(Varis iziet)

Ienāk Iza (29 gadus veca sieviete, ierauga TV, apstājas kā iemieta): Kas tas tāds?
Viktors: Kas, kas... Televizors.
Iza: To es redzu.
Viktors: Ko tad prasi?
Iza: No rīta tā kā bija drusku resnāks, tagad tāds plakans.
Viktors: Nu, notievēja tātad. Tev arī derētu.
Iza (aizvainoti aizgriežas): Nezināju gan, ka mums mājās vēl ir kas tik vērīgs pārdodams. Un kur tad veco televizoru likāt?
Kaspars: Aiznesām uz virtuvi.
Iza: Kāpēc?
Viktors: Mamma tak jau gadiem gribēja virtuvē soliņu, nu viņai ir.
Iza: Es domāju - kam vispār ienāca prātā doma televizoru izmantot kā soliņu?
Kaspars (lepni): Man. Tētis gan sākumā gribēja to sev kā galdiņu pie gultas, bet tad izlēmām, ka labāk lai tiek mammai. Un jūs vēl ar māsām sakāt, ka mēs nekad nedomājam par mūsmāju sieviešu ērtībām.
Iza: Tad vecais galīgi pārstāja kaut ko rādīt?
Kaspars: No rīta niķojās, tētis viņam pāris reizes iezvēla. Sākumā palīdzēja, bet tad vienā brīdī palika pavisam tumšs.
Iza: Ā, nu skaidrs.
(Visi kādu brīdi vēro TV ekrānā notiekošo)
Iza: Bet ko tad jūs galu galā pārdevāt?
Viktors (nemierīgi sakņosās).
Iza: Nu?
Viktors (dusmīgi): Kāpēc uzreiz tādas domas? Nekas nav pārdots.
Iza: Kur tad naudu dabūjāt?
Viktors: Aiznesām to veco garmošku Rodrigo uz lombardu, sanāca gan teļļuks, gan vēl svētkiem kaut kas atlika.
Iza: Jūs ieķīlājāt Dagņa akordeonu?
Viktors (sākot iekaist): Šis bija mana brāļa dzīvoklis un visas mantas, kas te bija, arī ir manas un nevienam citam te nav teikšanas.
Iza: Tad sīkais to vēl nemaz nezina?
Viktors: Kas tad šim jāzina? Alfrēds viņam tā īsti to garmošku neuzdāvināja, tik iedeva rokā un pamācīja, kā tās plēšas raustīt.
Kaspars: Akordeonu.
Viktors: Ko?
Kaspars: Akordeons tas bija, nevis garmoška.
Viktors (draudīgi, vēl vairāk paaugstinot toni): Tu mani tagad te mācīt taisies?
Ienāk Olga.
Olga: Kas te atkal notiek?
Viktors (joprojām paaugstinātā tonī): Te Tavs dēls tēvu mācīt taisās. Lai es kādreiz tā savam tēvam varētu kaut vārdiņu pretī pateikt - siksna ar sprādzi uzreiz pār manu muguru padancotu. Izlaista mums tā jaunatne, izlaista.
Olga (Kasparam): Nu, ko tu atkal vari ņemties, tu taču zini, ka tēvam ir slikti ar veselību. Man arī nervi vairs netur - es neizturēšu, ja te atkal būs strīdi.
Kaspars (sadudzis): Es jau neko.
(Iza iziet, durvīs sastopoties ar Vari, kurš rokās nes vairākas pudeles).
Olga: Tad tā tu izgāji uzpīpēt? Šitā melot miesīgai mātei!
Viktors: Olgiņ, mums šodien ir jānosvin, šis ir īpašs gadījums, jauns televizors.
Olga: Un tad divas nedēļas būs īpašs gadījums! (mēģina atņemt pudeles): Atdod!
Varis: Kādas divas nedēļas? Šodien taču svētki, var taču mazliet atpūsties. Kamēr sīkais vēl nav pārradies mājās un nav sācies hajs par to akuci.
Olga Varim: Domā, būs tik traki?
Varis: Nu ja. Tu jau zini, kādi viņiem abiem raksturi. (klusām un zīmīgi) Bet ja tēvs būs labā omā, tad viss var paiet secen.
Olga (tāpat kā Varis): Tu tā domā?
Varis: Aha.
Olga (nopūšas): Nu, labi, labi tad... Kur tad Dagnis? Kopā ar pārējiem pie tantes aizgāja?
Kaspars: Nē, viņš kaut ko teica par haltūru pie Runča.
Olga: Nu, kāda haltūra var būt Ziemassvētku vakarā?
(Atskan ārdurvju zvans, tad Izas un Dagņa balsis, pēc mirkļa istabā steidzīgi ienāk Dagnis Ziemassvētku vecīša tērpā).
Dagnis (priecīgi): Čau, jūs neticēsiet, kā man šodien gāja... (ierauga TV) Kur tad jūs šito dabūjāt?
(Viktors nemierīgi sakņosās)
Olga (steidzīgi): Nāc, Dagni uz virtuvi, es šodien nopirku garšīgo desu.
Dagnis (ģērbjot nost Ziemassvētku vecīša kostīmu): Paldies, mammu, bet nav laika. Es tik akucim pakaļ ieskrēju. Man šodien tāda veiksme nospīdēja. Pie Runča mājās bija tas krutais producents Silvestrs. Nu un viņam iepatikās, kā es kā Ziemassvētku vecītis repoju. Mēs tur drusku parunājām, es viņam aizmetu linku ar tiem video, kuros es akuci spēlēju. Un izrādījās, ka viņam šovakar vajag akordeonistu Ziemassvētku koncertam vienā pasākumā, viņējo akordeonistam lidmašīnas reisu atcēluši. Padomā tik, Silvestrs! Cik viņš jau nezināmos mūziķus ir iecēlis saulītē. Āāā, šitā veikties! (pieiet pie aizvērta skapīša, atver to, tas izrādās tukšs).
Dagnis (īgni): Iza!
Ienāk Iza.
Dagnis: Kur tu šoreiz esi to nobāzusi?
Iza: Nekur. Prasi tēvam.
Dagnis: It kā tēvs kādreiz būtu māju kārtojis, comon. Kur liki?
Iza: Nu, nekur neliku.
Dagnis (nepacietīgi, jau paceļot balsi): Izaura Trušāne, kur ir mans akordeons?
Iza: Beidz mani tā saukt, tu zini, ka es to vārdu neciešu. Tētis pārdeva.
Dagnis: Ko?
Viktors (Izai):Nu, nemels. Tikai ieķīlāju.
Dagnis: Ko?
Viktors (sākot iekaist): Jā, ieķīlāju. Vai tad mums vajadzētu Ziemssvētkus bez televizora sagaidīt - kā tu to iedomājies?
Dagnis: Bet man vajag akordeonu! Šovakar! Pēc divām stundām man jābūt pie Silvestra.
Olga (mierinoši): Būs jau arī citas reizes.
Dagnis: Nebūs! Kas es par akordeonistu bez akordeona? Nevar aiziet un dabūt to atpakaļ?
Viktors: Es netaisos Ziemassvētkus pavadīt bez televizora.
Dagnis: Bet kā tad ar mani? Jums kā vienmēr nospļauties, kas ar mani.
Viktors nikni: Puika, tu kļūsti par daudz bezkaunīgs. (Olgai)Redz, kur tava audzināšana ir novedusi. Sāk kāpt tēvam uz galvas.
Olga (Dagnim): Nerunā pretī tētim, palūdz piedošanu, viņam slima sirds.
Dagnis (mierīgāk, ar rūgtumu balsi): Nu bet vismaz uz šovakaru nevar to dabūt atpakaļ?
Kaspars: Diez vai, Rodrigo ap pusdienlaiku jau brauca uz Zilupi pie radiem, atstāja Hannu par atbildīgo.
Dagnis (cerīgi): Pareizi, Hanna taču pie viņa strādā. Nu, labi, tad pagaidām (uzvelk atpakaļ vecīša tērpu). Prom.


Otrā aina. Lombarda telpas. Hanna slēdz laukā gaismas, iešķindas zvaniņš, iesteidzas Dagnis vecīša tērpā.
Hanna (nepaskatoties uz apmeklētāju): Mēs jau esam slēgti, nāciet pēc svētkiem.
Dagnis: Čau.
Hanna(ieraugot Dagni): Ā, tu tas esi, čau.
Dagnis: Tu manu akordeonu neredzēji?
Hanna: Tad tas patiešām ir tavējais? Man jau likās kaut kur redzēts.
Dagnis: Kāda laime, ka tu šovakar te esi. Mans trakais vecais to šodien ieķīlājis, bet man šovakar sarunāta spēle.
Hanna: Spēle?
Dagnis: Jā, es tev vēlāk visu izstāstīšu. Es paņemšu to šovakar un tad jau rītvakar atnesīšu atpakaļ.
Hanna: Pagaidi, ko tu taisies ņemt?
Dagnis: Akordeonu, protams.
Hanna: Bet to tak tavs tēvs ieķīlāja.
Dagnis: Es tik uz šo vakaru, rīt jau atnesīšu atpakaļ, Rodrigo to nemaz neuzzinās.
Hanna: Nē, tā nevar.
Dagnis: Hanna, man tikai uz šo vakaru tas vajadzīgs, pēc tam jau es sapelnīšu piķi un izpirkšu.
Hanna: Tev tas liekas normāli - tā darīt?
Dagnis: Bet šis ir īpašs gadījums, man tiešām ļoti vajag.
Hanna: Un kā tad es? Tev tiešām ļoti vajag, bet man tāpēc jāriskē ar atlaišanu no darba? Tu vispār domā arī par mani vai tev tikai tavas intereses svarīgas?
Dagnis: Nu, neatlaidīs jau tevi.
Hanna: Kā tad. Neatlaidīs. Durvis nebūs uzlauztas, visi logi veseli, bet akordeons pazudis. Skaidrs, ka es esmu ja ne pati vainīga, tad līdzdalībniece noteikti. Vai tad tu detektīvseriālus vispār neskaties?
Dagnis (domā): Nu, ja tik vien tās problēmas, tad varu arī to logu izdauzīt. (Skatās apkārt, pamana smagu krēslu, iet pie tā, paņem to un dodas uz loga pusi).
Hanna: Ko tu dari?
Dagnis: Kā- ko? Izsitīšu logu.
Hanna: Ar krēslu? No iekšpuses? Lai izmeklētāji konstatētu, ka logs ir izsists no iekšpuses ar krēslu?
Dagnis: Manuprāt, tu esi pārāk labās domās par mūsu policistiem.
Hanna: Nē, tomēr tā nevar. Varbūt Tu varētu mani aplaupīt?
Dagnis: Kā tu to domā?
Hanna: Es slēdzu ciet veikalu, bet tad pēkšņi ieradās Ziemassvētku vecīša tērpā ģērbies laupītājs, piedraudēja man ar šaujamo un nolaupīja akordeonu.
Kaut gan nē. Neviens nenoticēs, ja tu paņemsi tikai akordeonu. Tev jāpaņem kas vairāk. Piemēram, šī te vāze. Un visa nauda no kases.
Dagnis: Naudu es varu paņemt, bet to vāzi gan pat par velti negribu.
Hanna: Tu neesi vienīgais, to neviens par velti neņem, bet Rodrigo nemet ārā, lai būtu pilnāki plaukti un liktos, ka bizness labāk iet. Paņem gan to, lūdzu, lai beidzot acis nesāp, uz to skatoties.
Dagnis(negribīgi): Nu, ja tu tā lūdz. (Attaisa maisu, ieliek tajā akordeonu un tad vāzi).
Hanna (atslēdz kasi): Jocīgi, parasti šeit ir krietni vien vairāk naudas, šodien vien pārdesmit eiro. (Pastiepj naudu Dagnim).
Dagnis (pēkšņi): Nē, tā tomēr nevar. Man vajag tikai akordeonu.
Hanna: Beidz, Rodrigo tāpat viss veikals ir apdrošināts, viņš neko naudas izteiksmē nezaudēs. Pat ja viņam viss te nosviltu, viņš neciestu nekādus zaudējumus. Varbūt pat vēl uzvārītos. Tātad plāns sekojošs - tu dodies, kur tev jādodas - tik novelc to vecīša tērpu. Es pēc brīža izskriešu laukā un saukšu palīgā.
Dagnis aizstedzias, nošķind zvaniņš, Hanna iesit sev pa seju, sapluinī matus, paplēš džempera piedurkni, izsteidzas, atskan durvju zvaniņš.
Pēc mirkļa no otras puses zaglīgi parādās stāvs Ziemassvētku vecīša tērpā. Viņam rokā ir benzīna kanna, viņš izlaista benzīnu pa visu telpu, paņem sērkociņus un aizdedzina.
Hanna (ārpusē): Palīgā! Palīgā! Tikko Ziemassvētku vecītis mani lombardā aplaupīja.
Nošķind zvaniņš. Telpā iesteidzas Hanna un vairāki cilvēki.
Hanna (ieraugot vecīša seju): Rodrigo?


Trešā aina.

Policists: Tātad Rodrigo ir tas Ziemassvētku vecītis, kas jūs veikalā aplaupīja?
Hanna: Nuuu....
Policists: Nu sakiet, sakiet.
Hanna: Vecītim jau bija tērps mugurā un bārda.
Policists: Rodrigo arī bija mugurā tērps.
Hanna: Jā.
Policists: Tik mēs viņa maisā neatradām akordeonu un vāzi, bet makā naudu. Starp citu, ko jūs īsti darījāt ar benzīna kannu savā veikalā?
Rodrigo: Mēģināju tikt vaļā no kaitēkļiem.
Policists: No kādiem kaitēkļiem?
Rodrigo: Blusām.
Policists (strauji pieceļoties no dīvāna, kurā līdz šim sēdējis): Ziniet, labāk brauksim uz policijas iecirkni. (paklusām) Benzīns nelīdz. Pamēģiniet terpentīnu.
About this Entry