urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktussKāds, kura nav...Kāds, kura nav...Kāds, kura nav...dankijsss@inbox.comKāds, kura nav...2006-02-06T17:42:20Z2006-02-06T17:42:20Zurn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:161782006-02-06T19:36:002006-02-06T19:36:002006-02-06T17:42:20Z2006-02-06T17:42:20ZPavasara tīrīšana, kad aiz loga -10??? Varbūt tā bija tīrīšana ne vien manā istabā... <br />Novērojama slimīga tieksme uz šokolādi un kefīru... Nezinu kā šajā sarakstā iemaldījies kefīrs, bet šokolāde aizvieto kādas sajūtas trūkumu organismā....urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:160912006-02-01T20:46:002006-02-01T20:46:002006-02-01T18:49:54Z2006-02-01T18:49:54Z"Es nevaru bez Tevis dzīvot"...<br />Hmmm... Cilvēki kaut kā pamanās piemirst faktu, ka piedzimstam un nomirstam mēs vieni.. VIENI... Kur pazūd cilvēka pastāvība neatkarība?? Cilvēks ir TIk atkarīga būtne, ka bail pat domāt...Dots devējam atdodas...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:156212006-01-31T20:29:002006-01-31T20:29:002006-01-31T18:46:21Z2006-01-31T18:46:21ZViņa nekad neraizējās par to, kas notiks tālāk.. Baudīja katru mirkli.. klausīja tikai savai sirdij.. pienākums bija zudis... Teorētiski viņa bija laimīga.. Viņa zināja, ka viņai uzticas un viņu mīl... Bet ar to bija pārāk maz.. viņai nebija gana jo vienmēr sirdī palika kāda nezipildīta lieta.. viņa vienmēr ilgojās tikt apskauta bez iemesla.. Saprasta bez vārdiem.. Bet neviens jau to nezināja... Viņu mīlēja, bet ne tā, kā viņa to būtu gribējusi tādēļ vienmēr viņa rāvās prom.. brīdī, kad viņai bija viss viņa atkal un atkal metās prom lai to visu vēlreiz zaudētu.. un atkal ciestu.. Varbūt viņa baidījās.. Bailes par to, ka viņai piederēs laime, kas katrā mirklī varēja zust bija stiprākas par pašu laimi.. Un viņa atkal to zaudēja.. <br />Viņa atkal pievīla... Krita, lai celtos jaunai cīņai... Viņai vairs nebija nekā... Viņa nebija laimīga, viņa bija vīlusi.. Kāpēc? Viņa laikam baidījās, ka kāds viņai uzticēsies.. Viņai baidījās, ka ar laiku viņa pati varētu sākt kādam atdot sevi pašu... Un tas viņu biedēja visvairāk.. Kāds paņemtu daļiņu viņas.. Un aizietu, lai nekad vairs neatgrieztos.. Nē to viņa negribēja, nekādā ziņā negribēja.. <br />Neviens viņai vairs neuzticējās, neuzdrošinājās, jo viņa bija pievīlusi ne vienu reizi vien.. Vai tāpēc, ka patika darīt pāri? Ne gluži.. Drīzāk tādēļ, lai kādamnenāktos kādu atkal pievilt un kāds nepaliktu stāvam ceļa malā gaidot, kad otrs celsies, lai atgrieztos... Viņa tā arī neiemācījās ziedot daļiņu sevis... KAd viņai bija 53, viņa nopirka sev sunīti, kuru pēc 3 mēnešiem sabrauca smagā mašīna, kas kaisīja pagalmā smiltis, lai ļautiņiem neslīdētu kājas uz ledainā ceļa.. Autovadītājs pat nepamanīja kā sunītis iesmilkstējās pēdējo reizi.. Viņa nepakustējās.. Viņa sastinga gaidās, kad tas celsies, lai atgrieztos... Bet arī sunītis vairs neatgriezās... Tas palika guļam līdz kāds garāmgājējs neparasti zemā balsī uzkliedza viņai, lai aizvāc to līķi...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:155532005-12-28T22:21:002005-12-28T22:21:002005-12-28T20:23:43Z2005-12-28T20:23:43ZĀrējā čaula ir tikai apvalks, ko nobružā ikdienas putekļi, bet dvēsele mūžīki paliek neskarta un skaidra.. Iespējams tieši tādēļ liela daļa cilvēku paši baidās ieslīgt līdz pat savas dvēseles dziļumiem un izprast sevi.. Tieši tādēļ viņi slēpjas aiz bravūrības, lepnības vai gļēvulības maskas.. Cenšoties pasargāt savu dvēseli... Patiesībā dvēsele vienmēr sargā mūs...<br />P.S. 14 stundu laikā ar baudu izgaršoju katru vārdu no grāmatas ZAHIR... šodien es to sāku un šodien arī pabeidzu.. Taču zinu, ka tā nebūs grāmata, kura, nolikta plauktā, apbris ar putekļu kārtu.. Es zinu, ka to pārlasīšu atkal un atkal.. Lai no jauna meklētu sevi, kad jutīšu vajadzību..urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:153302005-12-28T09:22:002005-12-28T09:22:002005-12-28T07:54:07Z2005-12-28T07:54:07ZŠodien mani moka galīgi savādas sajūtas.. Esmu apjukusi... Lai gan patiesībā nesmu pārliecināta, vai tas maz mani pašu interesē, kur nu vēl kādu citu... Sapņi Liktens.. Dzīves jēga... Tik daudz jautājumu... Mēs meklējam to iemeslu, kādēļ mēs dzīvojam.. To meklē visi, tikai daļa cilvēku paši to nemaz neapzinās.. Cilvēki, kas smaida.. Vai tiešām viņu smaids ir patiess?? Neesmu pārliecināta.. Kas ir īsts dabisks prieks? Tas nāk no mūsu sirds, bet pa priekšu mums vajag atrast mūsu sirdis.. Tikai tad mēs patiešām varēsim likt nesamākslotu smaidu uz lūpām... Laime? Kas ir laime? Nav ne jausmas.. Kur laime slēpjas.. Tik daudz cilvēki meklē laimi, bet vai viņi to patiešām vēlas atrast? Vai tā nav tikai samākslota ilūzija, lai izliktos citiem.. Kādēļ mūsu sabiedrībai tik svarīgs ir citu cilvēku viedoklis? Svešu ļaužu atzinība? Kādēļ ļaujamies straumei un plūstam līdzi citiem? Par garu mans rakst? Mani jautājumi pārāk teorētiski? Vai tiešām es vēlos uzzināt abildes uz šiem neatbildamajiem jautājumiem.. Uz teorētiskiem spriedelējumiem.. Vai kāds šajā pasaulē ir patiesi laimīgs? Vai guļot uz nāves gultas cilvēks var teikt, ka dzīvē viņš izdarījis tieši to, ko vēlējies? Vai visi notikumi, dzīves un cilvēki ir tikai nejaušība? Vai ir liktens? Tik daudz jautājumu no paša rīta.. Un uz nevienu es nespēju rast atbildi.. Varbūt laika gaitā... Vārdam laime sinonīmos vārdnīcā pievienots vārds veiksme.. Kādēļ tas tā? Vai tas, ka mums kaut kur nejauši ir paveicies ir laime, vai tomēr nejaušība mūs vedina turpināt iesākto un ved uz mūsu personisko laimi? Tikai teorētiski spriedelējumi, un tomēr tie mani sāk mocīt jau no paša rīta... Tik slikti es sen nebiju gulējusi.. Varbūt tādēļ, ka nejūtos īsti vesela.. Bet varbūt, ka šobrīd mana miesa slimo kopā ar manu dvēseli... Esmu sapinusies pati sevī.. Nu jau kādu pēdējo pusgadu man nav ne jausmas ko es vēlos.. Man nav ne jausmas kāpēc es esmu. Man taču vēl visa dzīve priekšā.. Tā kāds vēlēsies apgalvot.. Tu atradīsi savu ceļu, bet vai tiešām tā tas notiks? Vai katrs mēs tiešām minam tās takas, kur paredzēts atstāt mūsu pēdu nospiedumus? Iesācēja veiksme.. Vai tā ir sākums uz mūsu ceļu? Cik bieži mēs rīkojamies tā, kā liek mūsus sirds.. Kur nu šādu jautājumu.. Vispirms jau: kuram patiesi izdodas ieklausīties savā sirdī? Tā grib runāt ar mani, bet vēl nespēju izkristalizēt frāzes, ko tā man vēstī... Vai varbūt man gluži vienkārši ir bail viņu uzklausīt? Tik daudz jautājumu bet nevienas atbildes... Nevienas pašas.. Pat ne niecīgākā pavediena.. Un tomēr, uzrakstot šos jautājumus tie igulstas pavisam citā plāksnē.. Tie iegūst laicīgu formu.. Tie vairs neklejo tikai manā prātā, bet tie ir uzrakstīti.. Pēc laika, kad pārlasīšu šīs rindas, es vairs neatcerēšos, kā jutos šajā brīdī. Un tomēr.. Varbūt arī tad man rimusī vēlme meklēt atbildes uz šiem jautājumiem atmodīsies.. Roka cenšas izteikt to, ko es jūtu. Tāpēc es cenšos domas ielikt vārdos.. Tāpēc es zīmēju, tāpēc es rakstu.. Lai labāk izprastu sevi pašu.. Savārstījums? iespējams mēc mēneša.. Pēc nedēļas vai pat diens šīs rindas man neškitīs būtiskas un tomēr.. Jautājumi meklēs atbildes.. Mēs cenšamies rast atbildes uz jautājumiem jautājot.. Uzzinot citu cilvēku viedokli.. Caur citiem cilvēkiem cenšamies izprast paši sevi.. Caur pasauli mēs meklējam savu dvēseli.. Šodien pasaulīgie jautājumi man palikuši otrā plānā.. Varbūt tas ir grāmatas iespaidā.. Droši vien.. Bet arī tās ir kādas cilvēciskas būtnes domas.. Bezjēdzīgs savārstījums? Jucekliski domu uzplūdi? Tieši tā.. Tieši tāda ir mana pašreizējā pasaule.. Diemžēl vai par laimi? Varbūt esmu pārāk jauna, lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem.. Vakar kāds izteica frāzi, ka mana domāšana ir bērnu dārza līmenī.. Un kas tad ir pieaudzis cilvēks? Vai tas, kurš cenšas izdabāt citiem? Tas kurš plēšas uz pusēm, lai strādātu darbu, kas patiesībā viņam nemaz nepatīk? Cilvēks, kas cenšas apklusināt savu sirdi? Tad labāk es mūžigi palieku bērna lomā...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:148562005-12-19T01:11:002005-12-19T01:11:002005-12-18T23:26:34Z2005-12-18T23:26:34ZIMEGINE!!! Šī nedēļas nogale bija perfekta... Mīlu!!urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:147282005-09-09T00:15:002005-09-09T00:15:002005-09-08T21:17:34Z2005-09-08T21:17:34ZGribu sajūtas ielikt vārdos, bet vairs neprotu.. lūpas kā nodevējas neļauj vārdiem vaļu.. tāpēc manas sajūtas izsaka roka.. Es atkal zīmēju..urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:143922005-05-31T00:19:002005-05-31T00:19:002005-05-30T21:20:02Z2005-05-30T21:20:02Z<font size="2">
<p>Cilvēki baidās daudz ko pateikt tādēļ, ka pasaule ir kļuvusi pārāk pasaulīga.. Pārāk būtiskas ir kļuvušas apkārtējo cilvēku domas. Mēs baidāmies kļūdīties, jo baidāmies tikt nesaprasti.. </p>
<p>Un tagad nedaudz no citas tēmas.. Ja mīlestība ir kļuvusi tev par slogu... Atpūties... Jo pienākums pret otru ir tikai veids, kādā tu parādi, ka tev šis cilvēks ir svarīgs. Tas ir tikai līdzeklis, lai parādītu to, ka mīli. Bet atrod citu veidu... </font><font face="Times New Roman">Pienākums ir cilvēka<br>sakropļota jūtu izpausme...</p></font><font size="2">
<p>Šodien apsvēru domu, kā būtu, ja es dotos prom. Bez naudas, bez saziņas līdzekļiem, lai nebūtu nevienam iespējas uzzināt manu virzienu... Mērķi... Lai gan mērķis šai ceļā nav fiziskā formā saprotams... Tādēļ virzienam un ceļam nebūtu nozīmes.. Nozīme būtu manam garīgajam ceļam.. Kaut kur tālu tālu prom... Tā vienkārši iepazīt pasauli... vientuļas vietas... Iemācīties izdzīvot... Man nevajadzētu, lai kāds to izprot vai pat mēģina... Man vienkārši šķiet, ka tā vajag... Atklāt sevi caur pasauli... Pienākums pret kaut ko ierobežo manu dvēseles brīvību un to nedrīkst... Mana sirds to man neļauj...</p>
<p>Nupat apsvēru domu pierakstīt sevis izdomātās atziņas... Varbūt kādreiz kad pārlasīšu atradīšu sevi atkal</p></font>Vēstuleurn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:141122005-05-11T23:43:002005-05-11T23:43:002005-05-11T20:46:26Z2005-05-11T20:46:26Z<p>Saglabāju savā mapītē vēstuli Tev!</p>Krustcelēs...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:138282005-05-08T03:24:002005-05-08T03:24:002005-05-08T00:29:53Z2005-05-08T00:29:53Z<p>Atkal esmu nonākusi krustcelēs ar sevi...</p>
<p>Gribu kļūt nopietnāka, bet nepietiek dūšas... </p>urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:136522005-05-06T00:08:002005-05-06T00:08:002005-05-05T21:10:17Z2005-05-05T21:10:17ZEs nedzīvoju tā, kā būtu labāk.. Es dzīvoju tā kā man ir vieglāk... Žēl pašai , ka tā, bet esmu pārāk gļēva lai cīnītos ar sevi... (8)urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:135592005-04-23T15:54:002005-04-23T15:54:002005-04-23T13:01:40Z2005-04-23T13:01:40Z<p>...Un tā tam, tā tam būs griesties.. Kamēr pasaule sev vēl tic...</p>
<p>Vakar manā atmiņā uzplaiksnīja kas aizgājis... Bet kaut kas labs... Tikai laimīgs mirklis... Kristaps... :)</p>
<p>Šodien ar savu mīļo draudzenīti runājām runājām par dzīvi... Un secināju...</p>
<p>ES ESMU LAIMĪGA!!! :)</p>urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:133102005-04-21T21:25:002005-04-21T21:25:002005-04-21T18:28:18Z2005-04-21T18:28:18ZMANA laime MAN nepaies garām!!!urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:128392005-04-19T23:14:002005-04-19T23:14:002005-04-19T20:17:41Z2005-04-19T20:17:41Z<p>Gribās man kaut ko piebilst, tikai vēl nezinu ko. Šodien es baudu klusumu. Klusumu apkārt un klusumu sevī.. Pēc ilgiem laikiem balss manī ir rimusi dziedāt savu melodisko simfoniju.. Zinu, ka tā dzied, bet es nogriezu skaņu.. <br>Klusums, klususms.. klusums... ššs...</p>
<p><br><img src="http://www.spiritualityhealth.com/shimages/silence.jpg"></p>Lai sumināta - ES :Durn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:126222005-04-18T00:21:002005-04-18T00:21:002005-04-17T21:25:18Z2005-04-17T21:25:18ZŠodien ir mana vārda diena... Urra Urra Urra!!<br />Šodien es ļaušu sev nedaudz vairāk paslinkot. Nedaudz ilgāk pasnauduļot, nedaudz neuzmanīgāk klausīties apkārtējos, nedaudz vairāk gardumu apēst.. Nedaudz vairāk sev laimes dāvāšu un palutināšu sevi.. Jo kurš gan cits sunim asti cels, ja ne pats.. :Durn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:125362005-04-17T21:53:002005-04-17T21:53:002005-04-17T18:54:41Z2005-04-17T18:54:41ZGreizsirdīgs cilvēks var būt tikai tad, ja viņs nejūtas drošs par sevi.. Un es esmu greizsirdīga. Ko lai secina?? Hmmm...Pavasarim neraksturīgi skumji...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:121412005-04-17T20:48:002005-04-17T20:48:002005-04-17T18:01:05Z2005-04-17T18:01:05Z<p>Līdz šodienai nemaz nezināja, ka no mana senā bernudārza sētas puses ir redzams tik skaists skats.. Jā... Šodien atkal vientulīgi centos atgriesties savas bērnības takās. Atgriesties pagātnē kaut nedaudz... Laikam jau zinu arī kādēļ.. Laikam jau tādēļ, ka tik izmisīgi es vēlos spert tikai pāris soļus atpakaļ pagātnē, lai nedaudz mainītu notikumu gaitu... Lai tagad es justos laimīgāka. Vai tā būtu es nekad arī neuzzināšu. Itkā jau viss notiek tieši tā, kā tam ir lemts notikt, taču tas mani nespēj darīt laimīgāku... </p>
<p>Tas skaistais skats uz saulaino ezeru un vēl neuzplaukušo koku galotnēm sniedza man enerģiju, kas man tik ļoti trūkst.. Citu acīs kā vienmēr esmu tas smaidīgais un bezrūpīgais skuķis, jo neviens jau necenšas ieskatīties... Laikam jau nemaz nevajag.. Esmu tikai pēdējā laikā novērojusi, ka citi cilvēki tik ļoti cenšas mainīt un palīdzēt dzīvot otra dzīvi, ka reizēm tas sāk traucēt.. Tā nedaudz dīvaini... Kādu pēdējo pusgadu Tieši šis iemesls ir kā neredzams mūris uzcēlies manis un manas labākās draudzenes starpā.. Viņa par šo mūri neko nezina, jo to redz tikai no manas sētas puses.. Viņai nav ne jausmas.. Un tas viss tikai tādēļ, ka viņa centās sniegt padomu, domādama, ka saprot mani labāk nekā es pati.. Tanī mirklī arī man tā šķita... Es paklausīju.. Es pieļāvu kļūdu kuru nu vairs nespēju labot... Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču šīs iedomas mūrē sienu mūsu draudzībai pa vidu.. </p>
<p>&nbsp;</p>urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:120032005-03-03T00:15:002005-03-03T00:15:002005-03-02T22:16:06Z2005-03-02T22:16:06Z<p>Nebaidies manis..<br>Es tikai tavs atsoulgs peļķē, tikai ēna;<br>Nekaunies sevis..<br>Tavs skats man acīm ir tīkams un siltāks par sauli;<br>Sasildi, aplaimo..<br>Atver plaukstas un ļauj tauriņam izplest spārnus;<br>Laid, lai lido..<br>Izplestiem spārniem pacelties pretī saulei;<br>Kam tu baidies?<br>Tauriņš atlidos, jo meklēs naktsmājas tavā plaukstā...<br></p>
<p>Šodien ir&nbsp; Tava dzimšanas diena... </p>urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:115022005-02-28T21:48:002005-02-28T21:48:002005-02-28T20:59:36Z2005-02-28T20:59:36Z<p>Beidzot izdevās. Saņēmos un izdzēsu savu profilu no draugiem. Nu es varu mierīgi atzīt, ka bija draugiem.lv atkarīga. Vēl tagad ik pa brīdim gribās atvērt to lapeli, bet tad atceros, ka neesmu jau vairs tās lietotājs. </p>
<p>Vakar man nāca virsū vājprātas lēkmes... Tādas spēcīgas pārāk saasinātas emocijas. Nu ja, pēc tam, kad runāju ar Tevi pa savu mobilo, pēc tam es to pāris reižu triecu pret grīdu. Tas sašķīda vairākās detaļās. Nokrita korpuss, bet ar to jau man nebija gana. Monitors vēl bija pārāk vesels un tad mans mobilais telefons izjuta manu spēku... Bet viņš iztruēja... Lai cik spēcīgi bija triecieni.. Neviens vairs mani nespēs pārliecināt ka ir vēl kāds izturīgāks telefons par vēsturisko nokia 3310.</p>
<p>Tatad, pe kā es palikā, aa... Nu ja, es atzīstu sevi par jukušu (bet tas negadās bieži - šis prāta aptumsums). Vakar mājās biju viena. Visi bija aizbraukuši. Es klausījos to lēno dziesmu un vienkārši sabruku... Atslīgu pret sienu un tupēju kā tāds nebeidzams asaru kamols, kas savīts no neskaitāmiem asaru valdzīņiem... Tik bezgalīgi garu uasar valdziņiem... Tumsā, viena pie skumjas mūzikas kāda nelaimīga meitene izkliedza savu vientulību.... </p>
<p>Ai man ir bail. Bail, ka es nedzīvoju pagātnē. It kā es ļoti ļoti cenšos to nedarīt, bet es laikam nemāku. Ai, man ir tik daudz domu, man ir tik daudz versiju par visu, ka rodas sajūta, ka to visu ir par daudz, par daudz, par daudz... Ja nu tu vienkārši nezini, cik daudz tu man nozīme (tad vēl pastāv cerība), bet ja nu tev tas viss jau sen ir pagājis (tad cerību vairs nav pilnīgi nekādu), vai ja nu tu vienkārši gribi lai paiet laiks un gribi pārbaudīt (tas pat man pašai nešķiet ticami), ja nu tu tik ātri nespēj pārvarēt lepnumu (šeit es tik tiešām nezinu kāda ir tā situācija ar cerībām), jau nu tev jau tad bija vienalga (nee, tu neesi tāds), ja nu, ja nu, ja nu.... Bet ja nu viss beidzās ar to, ka es vienkārši baidījos no nepieciešamōbas pēc kāda? Tik daudz variantu, bet man nav ne jausmas kurš ir īstais. Un nav ne mazākais vieds kā to uzzināt.... </p>
<p>Un būtībā man jau sāk nākt miegs. Esmu nogurusi'no šīs dienas, no apkārtējās pasaules un viseidzot no sevis pašas. Nesen lasīju: Laimīgs cilvēks ir tāds, kura sirds dzīvo saskaņā ar viņa prātu. Ceru, ka arī man tas reiz izdosies. </p>
<p>&nbsp;</p>Vientulība... Mana māsa?urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:112562005-02-28T00:00:002005-02-28T00:00:002005-02-27T22:00:13Z2005-02-27T22:00:13Z<p>Asaras izraudātas vairāk kā vajadzēja, vairāk kā spēju... Bet sāpes jau negaida piemērotu mirkli, kad izlauzties un nesaka, uz cik ilgu laiku šoreiz paliks... Sūrst apsārtušās acis... Tik smagi, skumji, sāpīgi un vientuļi. Viss reizē. Atkal tās lielās lāses ritēja pār maniem vaigiem pārāk... pārāk ilgi, katra uzkavēdamās un aiznesdama līdz sev kādu domu, pa vienai nozūdot pakrūtē... Tikai skumjas un vientulību tās nespēja aizskalot. Tās pārāk stipri mani sāk iemīlēt. Viena atkal es izstaigāju vientuļos ceļus. Viena klausījos kā gurkst sniegs zem manām kājām... Un viena esmu palikusi ar sapni par nākotni kurā nebūtu vairs tu un es bet būtu "Mēs"...</p>urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:105292005-02-27T13:22:002005-02-27T13:22:002005-02-27T12:59:10Z2005-02-27T12:59:10Z<p>Tā kā gribējās man ņemt un vienkārši izdzēst savu profilu tajos draugos. Bet nekā nesanāk. Laikam jau es esmu draugiem.lv atkarīga kā liels vairums šī saita lietotāju. Vsipār jau man nepatīk tā lapa. Bet kaut kāda ziņkārība jau moca to cilvēku. Kā iet citiem? Ižlūkot citu cilvēku albumus. Līst viņu dzīvē.&nbsp; Jo vairāk domāju, jo ļaunāka man šī situācija sāk likties. Visas tās uzaicināšanu padarīšanas. Skatījos Cash'a profilu un sāku smieties - tur pāri simtam lapu viņam ar draugiem. Tā smieklīgi liekas. Tie viņam visi baigie lielie čomi? Visas meitenītes, kuras dzirdēja kā viņš smuki māk dziedāt nu savu draugu lokā jūtas populāras, jo viņu draugs ir Cash. </p>
<p>Es vēl aizvien sēžu pidžammā. Tāda rozāvīgi lillava, bet man jau rozavā krāsa nepatīk. Nezinu kāpēc mana pidžamma tādā krāsā. Tāda dusma uz sevi nedaudz. Da ne jau par to pidžammu. Dusma par vienu albumu, kuram sorīt uzdūros. </p>
<p>Secinājums: es esmu privātīpašnieciska. Un vēl es secināju, ka es prec cilvēkiem izturos apmēram tāpatās, kā viņi izturās pret mani. Ja sanāk darīšana ar kādu egoistu, tad es arī tāda palieku. Bet daži cilvēki man ribjas vienalga, lai arī ko viņi darītu, un lai kāda būtu viņu attieksme pret mani. </p>
<p>Un tad es vēl tā laika stiepšanai (lai nebūtu angļu valodā garie penteri jāmācās) domāju vai ļaunums ir sliktā vai labā rakstura īpašība. Citreiz es nevaru saprast. Reizēm man sāk likties, ka ļaunums atmaksājas daudz vairāk nekā labestība. Bet vispār ar vienaldzīgo domāāsanu dzīvē ir vieglāk, jo tev tak par visu tad ir vienalga. Man tikai žēl sevis, ka es tā nemāku. Jā, man ir žēl sevis. Bieži jau tā nav. Pārsvarā man nav laika par to domāt, bet šodien ir daudz laika. </p>
<p>Ā, un tad es vēl domāju, kā ūtu ja es nodzītu lisiju. Es paņemtu tēta bārdas dzenamo mašīnu vai vienkārši žileti un nogriestu savus salīdzinoši garos (nu jau atkal viņi ir izstiepušies līdz muguras viducim) matus un skatītos kā zemē nokrīt viena šķipsan pēc otras. Taikai žēl, ka man galvā nav palikuši nekāda rēta vai smaga traumu, jo tā, man šķiet, izskatītos biedējošāk un iespaidīgāk. Tad es vēl varētu iegādāties tos tanciskos zābakus. Tādi gaiši brūni, vai kā mākslas skolā man mācīja - okera krāsā. Tas pavisam noteikti nebūtu gaumīgs savienojums, lai gan ar vārdu gaumīgs katrs saprot kaut ko citu. Tad vēl es nevaru saprast kam tad ir LABA gaume? </p>
<p>Šēzu un kasu galvu. Nopietni. Man liakas, ka mani kaktusi ir novītuši. Vai arī sažujuši. Aizmirsu aplaistīt viņus ar krāna ūdeni un tagad viņi mirst lēnā mokpilnā nāvē</p>
<p>Es šobrīd vados un mēģinu apslāpēt asaras kas spiežās ārā apmēram tik pat spēcīgi kā tad, kad man vajag uz tualeti, bet nav kur iet. Vēl tikai mazliet man jāpaciešās kad visi aizbrauks un tad gan es sev neko neliegšu. Ceru, ka sajūta būs tikpat laba, kā iznākot no tualetes, kad jūties daudz vieglāks, tīrāks un labāks. [..] Jā, palika labāk. Tagad es paņēmu izkaltušo apelsīnu, kas stāvēja uz palodzes. Izrādījās, viņš ir izkaltis tikai no ārpušes jo visa iekša vēl bija sulīga un svaiga. Es izgrebu apelsīna iekšu, kā to mēdz darīt ar ķirbjiem. Noliku uz palodzes lai tas turpina kaltēties. Varētu domāt ka man nav ko darīt. Taisni otrādi. Darbs ir vairāk nek avajadzīgs, tikai nav spēka ķerties klāt. Laikam grebjot pārāk stipri naža asmeni iespiedu plaukstā. Nedaudz sāpīgi. </p>
<p>Baigi Gribās piezvanīt Artiņam, bet nevar jau. Manī laikam pārāk lielu nozīmi spēlē tas, ko viņš padomās. Ehh.. Skumji ka tā. Bet ko es viņm varētru pateikt. Kā nospēlējāt? Un??? Tālāk. Ai tā nebūtu interesanti. labāk varētu pazvanīt uz picu piegādes servisu un pasūtīt kilogramu svaigi mizotus kartupeļus. Bet es jau par kūtru atkal.&nbsp; Plauksta nedaud sāp. Mazliet vēl redzamas naža pēdas. </p>
<p>Es esmu viena pati, es esmu izraudājusies, es jūts labāk, bet ne labi, lai varetu teikt, ka šodien kādā brīdī es smaidīšu. Nē. </p>
<p>Es gribu mācīties par arhitektu. Tikai žēl, ka mans zīnāšanu līmenis draud būt pārāk zems.. Skumji, ka man riņķi ir kaudzēm gudrāku cilvēku par mani. Visi ir tik gudri. Visi tika daudz zina par manu dzīvi, visi zina, kā man būtu jādara, lai būtu labi. Es jau pāris reizes izmēģināju klausīt tiem gudreļiem, kas deva man padomus, kā pareizi dzīvot. Bet reālas jēgas nebija nekādas. Iznāca tikai sliktāk. Re kā iznāca, kad paklausīju. Nu re, sāka sāpēt galva. Jāiet būs sameklēt citramons zāļu skapītī. Tikai slinkums celties. Pidžammā vazāties ir visai ērti. Ja nav kauns no sava atspulga spogulī (ņemot verā, ka mani mati arī šodien izskatās viai saņurcīti), tad var visu dienu tā vazāties. </p>
<p>&nbsp;</p>Skumji sev atzītiesurn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:104142005-02-24T21:15:002005-02-24T21:15:002005-02-24T19:25:59Z2005-02-24T19:25:59ZSēdēju šodien pie loga un pricājos par pavasarīgajiem laika apstākļiem, par atkusušo zemi, par putniņiem... Tāda savāda sajūta mani pārņēma... Tādas kā priekšnojautas kaut kam jaunam... Tikai vēl nezinu kam... Šī diena man škiet jau bijusi.. Šis pavasarīgais laiks... Sākums kaut kam jaunam... Tā it kā deva cerības, ka būs jau labāk, ka nāks gaišākas dienas, taču man bail ka pārāk ilgi tumsā dzīvot vairs nespēšu... Man bail, ka nespēšu vairs kontrolēt sevi... <br />Atkal izstaigāju savas ierastās nomaļās takas... Diena dabai un man pašai... Nevienam citam... Nevienam nav jāzina, kāpēc, Nav jādzird, kā... Tikai man pašai... Pārāk smagi... Pārāk ilgi es dzīvoju tumšajā alā, kurā pati sevi iedzinu... Un tas, šķiet, mani nomāc visvairāk. Es taču varēju rīkoties citādi... Taču es biju ļauna. Es biju riebīga un egoistiska... <br />Un tikai svas vainas dēļ es gaidu, kad atkal spīdēs saule ne vien aiz loga bet arī manā sirdī.. Tikai savas vainas dēļ es dzīvoju nākotnei (cerībās) nevis šodienai (baudot)...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:102022005-02-24T21:08:002005-02-24T21:08:002005-02-24T19:14:25Z2005-02-24T19:14:25ZNav neviens, kam es vairs gribu ko stāstīt... <br />...Un nav jau arī neviena, kas būtu gatavs uzklausīturn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:97282005-02-24T15:45:002005-02-24T15:45:002005-02-24T13:47:06Z2005-02-24T13:47:06ZMosties un atjēgties no skaista sapņa ir pats smagākais dienas sākums. Aptvert to, ka dzīves realitāte nebūt nav sapnis...urn:lj:klab.lv:atom1:miskaktuss:94192005-02-24T15:38:002005-02-24T15:38:002005-02-24T13:38:56Z2005-02-24T13:38:56ZŠis sapnis bija skaists. Izbaudīju katru mirkli tev līdzās<br />... kad gulēju komā...