Līdz šodienai nemaz nezināja, ka no mana senā bernudārza sētas puses ir redzams tik skaists skats.. Jā... Šodien atkal vientulīgi centos atgriesties savas bērnības takās. Atgriesties pagātnē kaut nedaudz... Laikam jau zinu arī kādēļ.. Laikam jau tādēļ, ka tik izmisīgi es vēlos spert tikai pāris soļus atpakaļ pagātnē, lai nedaudz mainītu notikumu gaitu... Lai tagad es justos laimīgāka. Vai tā būtu es nekad arī neuzzināšu. Itkā jau viss notiek tieši tā, kā tam ir lemts notikt, taču tas mani nespēj darīt laimīgāku...
Tas skaistais skats uz saulaino ezeru un vēl neuzplaukušo koku galotnēm sniedza man enerģiju, kas man tik ļoti trūkst.. Citu acīs kā vienmēr esmu tas smaidīgais un bezrūpīgais skuķis, jo neviens jau necenšas ieskatīties... Laikam jau nemaz nevajag.. Esmu tikai pēdējā laikā novērojusi, ka citi cilvēki tik ļoti cenšas mainīt un palīdzēt dzīvot otra dzīvi, ka reizēm tas sāk traucēt.. Tā nedaudz dīvaini... Kādu pēdējo pusgadu Tieši šis iemesls ir kā neredzams mūris uzcēlies manis un manas labākās draudzenes starpā.. Viņa par šo mūri neko nezina, jo to redz tikai no manas sētas puses.. Viņai nav ne jausmas.. Un tas viss tikai tādēļ, ka viņa centās sniegt padomu, domādama, ka saprot mani labāk nekā es pati.. Tanī mirklī arī man tā šķita... Es paklausīju.. Es pieļāvu kļūdu kuru nu vairs nespēju labot... Varbūt tās ir tikai manas iedomas, taču šīs iedomas mūrē sienu mūsu draudzībai pa vidu..