Vienreiz es aizgāju uz kapiem. Staigāju, vēroju pieminekļus. Daži bija apauguši ar efejām, daži pa pusei sabrukuši, daži pretojās manam skatienam. Piemēram, dievu lūdzošais eņģelis uz viena apsūbējuša, leņķaina kapakmens pagrieza savu gludo vaigu pret mani un zvaniņainā, bet pavisam nopietnā un dūšas pilnā balsī teica: “Pis nahuj, vai arī Tev būs baigās ziepes.” Sacēlās vējš un es izdzirdu huligāniskus smieklus turpat aiz krūmu ieskautas ebreju ģimenes kapličas stūra. Kāds klausījās Centrālcietuma Balādes uz mobīlā telefona un es saodu spaisu. Es devos pretējā virzienā un ieraudzīju tādu kapakmeni, kam apkārt lidinājās maigu krāsu taureņi. Tas bija izgudrotāja Gunāra Tāss kapakmens. Taureņi bija tikai viens no viņa simtdeviņdesmit pieciem patentiem. Es kādas piecas minūtes pamēģināju atrisināt šifru, spaidot vara burtus uz gludās kapa plāksnes, kā biju to vairākas reizes darījis bērnībā, bet, protams, bez cerībām. Man palika skumji - ko es te darīju? Kāpēc manai dzīvei nebija noteiktākas trajektorijas? Es iespēru pa anonīma strēlnieka kurpju kastes izmēra kapakmeni un teicu: “Man nav svēta Tava piemiņa.” Tāds es biju. Neko pats nesasniedzis un rūgts uz citiem. Es negribu tikt apglabāts kapos. Tagad uz pasaules ir tik daudz cilvēku, ka nav jēgas tērēt labu zemi. Es atgriezos savā busiņā un ievadīju navigatorā adresi Imantā, uz kuru man bija jānogādā logu stikli. Lai saplīst, es smējos, braucot milzu ātrumā pāri guļošajiem policistiem. Vai nebūtu kruti, ja mirušus policistus apglabātu uz ceļiem, pārklājot ar asfaltu un izveidojot ātruma ierobežojumu, tā ka zem katra guļošā policista tiešām gulētu kāds īsts policists? Katru reizi, kad atraitne ar piecgadīgo dēlēnu brauktu garām mikriņā, viņa rādītu ar pirkstu un teiktu, Roland, tur tētis guļ un arī aizsaulē glābj dzīvības. Rolands tikai domātu: “Kuro reizi jau es šito klausos?”