ārprātīgo sapistās dzīves - all the single ladies

Lai arī bieži mēdzu sajusties neizturami vientuļa un tiešām atkal gribu boifrendu (lielākoties tikai viena iemesla dēļ), es tik ļoti, ļoti izbaudu savu vienpatību. Ja pirms vairākiem gadiem es juku prātā, ja pat viens vakars bija vienai mājās jāpavada, tad tagad ar baudu gaidu mirkļus, kad nonāku mājās, novelku dienas autfitu un iekārtojos pidžambiksēs, Vinnijpūka zeķēs un sviestainos džemperos, kad noņemu kosmētiku un debili atspraužu matus, lai nekrīt acīs. Uzlieku tēju, izdzeru kādas divas kannas, skatos stulbus seriālus, skatos uz smukām bildītēm, kaut ko shēmoju, mēdzu ar sevi parunāties. Bieži vakaros piekāpj kāda draudzene, tad iedzeram čaju (nevis pudeli šnā, kas jau liecina par zināmu vecumu), iekožam šoķeni un papļāpājam par dzīvi.

Es bieži tīru māju, daudz mazgāju veļu un pārkārtoju lietas. Vienpatībā esmu reorganizējusi savu zeķu, zeķīšu un zeķbikšu atvilkni, sakārtojusi krūšturus pa krāsām un šovakar saliku rotu kastes kārtībā. Skapī viss salocīts.

It kā tas izklausās boring un būtu it kā jāskrien un jādara visu laiku kaut kas, bet, tā kā puse no tās skriešanas un darīšanas ir tikai un vienīgi cilvēku izmisīgā griba nopisties, es izvēlos adīkli un kādu Amuleta sēriju. Protams, ka, ejot gulēt, šķiet, ka gulta ir pa lielu un aukstu, gribās kādu blakām. Bet tad es izplešos pa diagonāli, izbaudu to, ka varu gulēt, kā gribu, cik tizlā pidžamā gribu un to, ka mani imaginārie boifrendi ir 100reiz seksīgāki par jebkuru reālo - iespējamo vai neiespējamo - un viņi arī nav krāni, kuriem ir problēmas ar alkoholu, jūtu izrādīšanu vai vienkārši pašnovērtējumu.

Tā lūk. Es arvien biežāk jūtos tik nenormāli priecīga, ka varu būt viena. Tas nenozīmē, ka nemeklēju ko vairāk, jo vienmēr gribas vairāk. Tas tikai nozīmē, ka vai nu čakru ārste vai kosmoss, vai Dievs, vai es pati, vai Deivids Bovijs ir kaut kā palīdzējuši.