Tā kā šorīt pamodos nevis 5.30, kā bija plānots, bet gan 7.00, nolēmu skolu neapmeklēt. Tā vietā aizgāju uz veco skolu pakaļ Sōlai. Mamma pierunāja mani paēst, un, kad apsēdos pie galda, lai sāktu ēst, pie manis pienāca vairākas skolotājas, kas teica nevis "labdien", bet "čau", viena pat atzina, ka ievēroja mani planējam apkārt, bet neticēja, ka tā varētu būt es, jo es tak vairs te nemācos. Katrs kumoss, ko ieliku mutē tālākai gremošanai, manī uzjundīja tādas atmiņas!! Sajutu bērnības garšu. Redzot dažus savus bijušos klasesbiedrus, es sajutos nevis kā vienaudze, kas redz klasesbiedrus, bet kā absolvente, kura sen jau ir pārāka, un redz tos, kuri vēl nav tik tālu tikuši. Slikti jau laikam ir tā domāt...
Izejot no Iecavas vidusskolas, un lēnām čāpojot uz māju pusi, nolēmu pamainīt maršrutu un apciemot arī mūzikas skolu. Domāts, darīts... Skolotāju gan nevienu nesatiku, toties tur bija vēl tas pats vecais pulkstenis, kuru griezām atpakaļ, kad vajadzēja iet uz Solfedžo.. vēl tagad atceros, kā mūs lamāja, bet neko dižu nevarēja mums pateikt, jo pulkstenis vēl tiešām neradīja stundas sākumu (izlaidīsim to faktu, ka skolotāja pat neiedomājās, ka mūsu mobilajos telefonus pulksteņi rādīja pareizi)... Tā skola pēkšņi likās tik maziņa, likās, ka man pat jāpieliecas, lai tur tiktu iekšā... un, protams, ozolu aleja... lēnā solī izgāju arī tai cauri, redzot priekšā savā iztēlē mazu, naivu Maritu, kura ar savu melno mapīti dodas uz mājām, domādama attaisnojumu, par kārtējām ne īpaši spožajām atzīmēm...
Man ir tikai 18 gadi, taču Rīga man ir pārmainījusi tik ļoti, ka Iecavas Maritu varu vien savā iztēlē satikt.