Par lukturiem.
Kādā tava pirmā decembra naktī tu nevarēji aizmigt. Tev tik ļoti gribējās gulēt, bet miedziņš neļāvās un lika tev berzēt actiņas. Mēs tonakt bijām laukos pie tava vectētiņa un vecmāmiņas. Zini, viņiem uz ledusskapja ir daudz visādu mantu-ūdens uzvārītāj uzparikte, kaķu kušķu ķemme, pannu susinātāj papīrs un lukturītis. Visas mantas, kā vienmēr, nekustīgi stāvēja vai gulēja, tikai lukturītis šķita tāds nemierīgs. Mēs paaicinājām lukturīti pie sevis, lai visi nemierīgie negulētāji būtu kopā. Es nemaz nebiju paredzējusi, ka tas nakti padarīs tik rāmu un skaistu.
Kad lukturītis ieslēdzās un gaismas riņķis sāka dejot pa sienām, tavs nemiers aizgāja un tu sāki gaismu pētīt. Skatiens sekoja gaismai no vienas sienas uz otru. Tu neatlaidīgi vēroji arī, kad lukturītis apspīdēja griestus, tad durvis, tad segu. Kad gaisma dejoja uz taviem pirkstiem, tu smējies. Tu mēģināji lukturīti noķert un ielikt mutē. Tā mazi bērni iepazīst priekšmetus. Tā tu iepazinies ar lukturīti. Lukturītis pārstāja būt nemierīgs un apgūlās pie pārējām ledusskapja augšas mantām. Arī tavs miedziņš beidzot bija atnācis un mēs visi varējām aizmigt.

Man šis ir divdesmit ceturtais decembris. Ja tā padomā, necik diži daudz tas nemaz nav. Divdesmit četri ķirši, piemēram, man vienmēr ir šķitis pārāk maz.