Laikam jau esmu smagi aizskārusi mātes godu un cieņu ar to, ka es atļāvos viņas mājā tikt blusu sakosta.
Tik daudz niezošu kodumu man laikam vēl nav bijis.
Bet ko māte? Nē, viņas vidē blusas? Tas nav iespējams! (tomēr jau kopš pirms ciktur gadiem aizbraucu studēt, katru reizi no Preiļu kūrorta atgriežos ja ne ar blusām, tad ar kodumiem noteikti)
Tā noteikti esot alerģija! Kas gan cits! Es pārāk daudz ēdu ābolus. Ā, un pārāk maz gaļu. Skaidrs taču. Uzvelk brilles un pieprasa, lai atrāru kodumus ekspertīzei, citādi neticēs.
Nu, jobtvaj bitīt!!! Deģenerāti!
Cik gadu es sevi pazīstu? (retorisks)
Es zinu, kā izskatās blusu kodumi.
Nē, redz viņa atceroties, ka man tādi puni esot metušies bērnībā. Jā, man bija diatēze vecumā no zīdainības līdz pieciem gadiem. Nevajag stūķēt mazam bērnam mutē končas, ja viņam nemaz negaršo.
Tagar man diatēzes nav.
Atzīstu, man varētu būt smaga alerģija pret mātes fundamentālo argumentāciju un vispār visu muļķīgo, ko viņa saka un dara.
Tad nu es noķēru vienu blusu un parādīju.
Varbūt nevajadzēja, jo tētis metās pie ieročiem- mazgās grīdu ar terpentīnu.
Ok, mēs ar Didzi evakuējamies uz dzīvokli, es uzelpoju, jo būs viens mierīgs vakars.
Pēc stundas jau kāds vārgi skrabinās pie durvīm.
Ieveļas mamma un vecmāmiņa. Mēs ar vecmammu saskatamies, mamma sāk izrādi.
"Mēs gandrīz nomirām! Vai! Knapi izkļuvām laukā. Es vēmu..q ehh uhhh...četras reizes!"
Abas tiešām smird pēc terpentīna.
Jā, mans tētis gan nav psihs kā mamma, bet viņš ir talantīgs steigšanās, gāšanas un laušanas jomās. Viņš pielēja kādu puspudeli terpentīna uz spaini ūdens un laistās manā istabā. Mamma ar vecmammu pat nebij tur ienākušas, bet tik un tā smarža ielīda viņu drēbēs.
Pēc kāda laika zvana tētis:"Paklau, kad var vērt vaļā logus, te sāk nedaudz smacīgs kļūt."
Nu, pizģets. Es gribu būt mājās. Melnais ir grāvējs tikai lielā dzērumā, tas viss ir nieks, bet šitā ģimene jau nav paciešami nevienu brīdi. Ja divi no viņiem ir normāli, tad trešais nes jumtu nost.
Nē, es par pēdējām divām stundām nerakstu tāpēc, ka tas ir trakuma kalngals- tās ir pupuķu pizas, ja. Tā īstā kaitniecība jau nav aprakstāma.
Aj, bet vismaz viņi ir vairāk vai mazāk labdabīgi šajā reizē.
Ja nu kāds lasīja, atvainojos par pārrakstīšanos. Telefonā grūti labot.
Tik daudz niezošu kodumu man laikam vēl nav bijis.
Bet ko māte? Nē, viņas vidē blusas? Tas nav iespējams! (tomēr jau kopš pirms ciktur gadiem aizbraucu studēt, katru reizi no Preiļu kūrorta atgriežos ja ne ar blusām, tad ar kodumiem noteikti)
Tā noteikti esot alerģija! Kas gan cits! Es pārāk daudz ēdu ābolus. Ā, un pārāk maz gaļu. Skaidrs taču. Uzvelk brilles un pieprasa, lai atrāru kodumus ekspertīzei, citādi neticēs.
Nu, jobtvaj bitīt!!! Deģenerāti!
Cik gadu es sevi pazīstu? (retorisks)
Es zinu, kā izskatās blusu kodumi.
Nē, redz viņa atceroties, ka man tādi puni esot metušies bērnībā. Jā, man bija diatēze vecumā no zīdainības līdz pieciem gadiem. Nevajag stūķēt mazam bērnam mutē končas, ja viņam nemaz negaršo.
Tagar man diatēzes nav.
Atzīstu, man varētu būt smaga alerģija pret mātes fundamentālo argumentāciju un vispār visu muļķīgo, ko viņa saka un dara.
Tad nu es noķēru vienu blusu un parādīju.
Varbūt nevajadzēja, jo tētis metās pie ieročiem- mazgās grīdu ar terpentīnu.
Ok, mēs ar Didzi evakuējamies uz dzīvokli, es uzelpoju, jo būs viens mierīgs vakars.
Pēc stundas jau kāds vārgi skrabinās pie durvīm.
Ieveļas mamma un vecmāmiņa. Mēs ar vecmammu saskatamies, mamma sāk izrādi.
"Mēs gandrīz nomirām! Vai! Knapi izkļuvām laukā. Es vēmu..q ehh uhhh...četras reizes!"
Abas tiešām smird pēc terpentīna.
Jā, mans tētis gan nav psihs kā mamma, bet viņš ir talantīgs steigšanās, gāšanas un laušanas jomās. Viņš pielēja kādu puspudeli terpentīna uz spaini ūdens un laistās manā istabā. Mamma ar vecmammu pat nebij tur ienākušas, bet tik un tā smarža ielīda viņu drēbēs.
Pēc kāda laika zvana tētis:"Paklau, kad var vērt vaļā logus, te sāk nedaudz smacīgs kļūt."
Nu, pizģets. Es gribu būt mājās. Melnais ir grāvējs tikai lielā dzērumā, tas viss ir nieks, bet šitā ģimene jau nav paciešami nevienu brīdi. Ja divi no viņiem ir normāli, tad trešais nes jumtu nost.
Nē, es par pēdējām divām stundām nerakstu tāpēc, ka tas ir trakuma kalngals- tās ir pupuķu pizas, ja. Tā īstā kaitniecība jau nav aprakstāma.
Aj, bet vismaz viņi ir vairāk vai mazāk labdabīgi šajā reizē.
Ja nu kāds lasīja, atvainojos par pārrakstīšanos. Telefonā grūti labot.