|
|
Tuesday, January 3rd, 2012
| |
12:41 pm - demokrātiska organizēšanās
|
Vakar ar A. un J. bijām uz jauno filmu par Šerloku (Šerlohu?) Holmsu - viss baigi jauki, pif paf, bang dang, visi skrien, visi kaujās, sprāgst, visi visu saprotu, tikai tu, skatītāj, sēdi kā muļķis un līdz pašām beigām nespēj līdzi izsekot, kā tur visi spēlē jau 5 gājienus uz priekšu. Kā izrādījās, daudzi neko nesaprata arī pēc filmas beigām, bet tas jau laikam ir dabīgi.
Par ko man šī filma lika aizdomāties bija - organizētība, saprašanās, rīcība. Tur viss sprāgst un gāžas, i to katrs zina savu darāmo bez ilgas un garas skaidrošanas, neviens nejautā -kāpēc tā, nevis šitā, un visi ir īstajā laikā, īstajā vietā. Tā, protams, ir no realitātes ļoti attālināta filma, bet ja jūs zinātu, kā man ir apnikusi šitā reālo cilvēku nīkuļošana! Ja kaut kas ir paveicams, tad, pirmkārt, pirmā atbilde vienmēr ir -nē. Pat uz vienkāršām lietām, kas īsti nevienam nesāp un visiem nes labumu.
Otrkārt, neviens neko nesaprot. Ne to kāpēc, ne to kas, ne to, kāpēc tā ir labāk. Tad tu tur ņemies viņiem apkārt, skaidro no visiem galiem, zīmē shēmas, centies noturēt uzmanību un tērē ļoti daudz laika bezjēdzīgās sarunās.
Treškārt, vienmēr uzrodas kāds, kurš piedāvā, kādu citu variantu, un gandrīz vienmēr tas ir vienkārši kaut kāds pretējs variants, lai tikai pateiktu kaut ko pretēju. Tad ar to ir "jācīnās" ļoti draudzīgi un tā kā ar tādu jēlu olu.
Ceturtkārt, pat tad, kad visi ir piekrituši un jāķeras pie reāla darba, vienmēr atrodas kāds, kurš neko nav dzirdējis, neko nav sapratis un lielā mērā viss ir jāsāk no gala.
Piektkārt, un pat ja pirmie četri punkti nav bijuši, neviens nekad pats nezina, kas viņam ellē ratā ir jādara. Katram atseviški ir jāpaskaidro līdz pēdējam sīkumam veicamais darbiņš un jāuzmanās, lai tiktu pateikts pilnīgi viss, jo tikai tas, kas tiks pateikts, tiks arī izdarīts.
Protams, nejau pilnīgi visi ir tādi, protams, es arī mēdzu būt tā, kura sākumā saka nē, vai kura iesaka kaut kādu stulbu pretvariantu, bet tendence ir pavisam izteikta. Nesen klausījos, kā studenšu bariņš sēdēja kafejnīcā un centās izpildīt kaut kādu grupas darbu- vairāk laika viņām aizņēma tas, ka viena jaunkundze nebeidza atkārtot, ka viņai tas darbs neko nenozīmā, ka viņai to vajag tikai dēļ atzīmes, tad viena, protams, centās pretargumentēt, viena klusēja un tad vēl bija tā, kurai bija ideja un šķita,ka daudz vieglāk viņai būtu izdarīt to visu vienai.
Tikko sāku domāt, ka arī valstiskā līmenī mums te ļoti bieži notiek pilnīgi tas pats. Bet simts cilvēku vistu kūtī noteikti ir daudz grūtāk panākt to,ka visi saprot kas,kāpēc un kā ir jādara. Un beigās tik un tā atradīsies viens tirliņš, kurš nav dzirdējis pilnīgi neko.
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|