| Aizvakardienas trakās briesmas |
16. Sep 2004|10:08 |
Biju izgājusi pastaigāt pa balkonu. Tā tada diezgan aizliegta teritorija. Agrāk mani tur vispār nelaida, bet pēdējā laikā šad-tad tomēr palaiž. Feini tur - tādi apvāršņi paveras :))
Nu lūk, biju tur izgājusi, staigāju pa puķu kasti, paraku nelīdzenās vietas, pagulēju puķēs, padefilēju pa lodžijas margu... Atklāju interesantu piebūvi. Tiesa bija nedaudz cauri vītenājiem jāizložņā - bet, kas tad man ko neizlīst. Aizgāju uz piebūvi - izrādās tur viss tas pats, kas manā pusē, tik uz galda puķu podu vietā zivis stāv. Es tām zivīm tā un šitā ar ķepu, tā un šitā. Vienā brīdī tā kā manīju, ka divkājainā no manas puses sauc - "Mince, Mince"... Es viņai Mince, ka viņaspusē tikai stulbi puķupodi, bet otrā pusē šķīvis ar zivīm... Pabrēca, pasauca - likās mierā.
Un tad, jūs iedomājaites - ne no kurienes pēkšņi tajā otrajā pusē atveras durvis un parādas sveša divkājainā. Un paņem mani, piespiež pie savām miesām un nes iekšā savā migā.
Kā es skrāpējos... ar priekšķepām, ar pakaļķepām, centos uzkāpt viņai uz pleca, centos izlekt un aizskriet atpakāl uz otro balkona pusi, bet viņa tik visu laiku spiedz "Carāpajet, carāpajet...". Aizstiepa mani dziļi savā migā, atdeva mania divkājainai.
Iegājām mūsu teritorijā, es divkājainai saku: "Ejam uz balkona, tur forši," bet viņa - nē un nē.. Nelaiž mani, braukā tika ar to savu uzsildīto dzelzi pa tīro veļu... |
|