January 27th, 2007

• 00:17 5diena....
• 1/27/07 12:17 am
• 5dienas nakts...
  weel nekad naw bijis tik garlaiciigi, kaa shobriid...
  seezju ar draudzeni, dzeru kokteiliiti, klausos latvieshu shupuljdziesmu izlasi...
  jaa, ta kaa shodien naw bijis peedeejos 3 gadus :( Bet kaapeec?
  
• Current Mood: silly
• Comments have been disabled for this post.

• ...kad...
• 1/27/07 03:12 pm
• Kad viss apkārt viss paliek vienaldzīgs, kad viss apkārt viss paliek bezjēdzīgs, kad Tev ir zudušas cerības,kad esi bezspēkā pats ar sevi un tukšumu, kad Tev vairs neko negribās, kad nekur negribi doties, kad
  tavā apziņā ir domas par nāvi un bezgalību, kad tam visam vietas par mazu apziņā, kad vēlies un nevari dabūt to ko vēlies, kad esi palicis viens, kad neviens nenāk palīgā, kad ir pavisam slikti, bet tu neraudi,kad Tu redzi, bet redzamais nesagādā Tev prieku, kad tu dzirdi, bet sadzirdētais nesagādā Tev prieku,
  kad nekas Tevi vairs neiepriecina, kad Tevi pārņem galīga vienaldzība, un tev kāds čukst – dodies nāvē –mirsti jauns ! Kad Tev ir ļoti, ļoti slikti, kad nespēj sev palīdzēt, kad esi kā sastindzis iesaldējies ledus
  gabalā, un nespēj sevi atkausēt. Kad esi kā nekurienē, kur tu esi viens – pavisam viens, kur sāpes tevi pārņem un pagātnes domas, kuras tev sagādā ciešanas uzmācās tev virsū, kad nespēj no viņām tikt vaļā, jo šīs domas Tev patiesībā nepatīk, bet patiesībā patīk ! Kad tavas domas ir ieciklejušās – vai nav vispārībā ! Kad esi nonācis pretrunā pats ar sevi ! Kad izeja priekš Tevis ir sveša, kad durvis uz priekšu ir ciet un atslēga ir pazudusi. Kad gribas kliegt – bet nav kam ! Kad sāpes Tevī prasa izsāpēt ! Kad ir pavisam slikti ! Kad draugs Tev izliekas ienaidnieks. Kad tuvinieki – tevi besī ! Kad viss ir apnicis – līdz kaklam – līdz riebumam, Kad nāve Tev kļūst interesanta, Kad jūties, kā sasiets un izmests no laivas jūrā ! Kad jūties, kā upuris, lauvas nagos, un zini nav glābiņa ! Kad jūties visas pasaules atstāts ! Kad jūties nevienam nevajadzīgs. Kad nespēj ar sevi tikt galā, kad viss skaistais – nozūd no tavām acīm ! Kad viss saulainākajā Dienā – Tev līst lietus ! kad visjautrākajā sabiedrībā jūties bēdīgs, kad ar tevi ir pavisam cauri ! Kad interesē jātnieks baltā zirgā – kaut tik viņš ātrāk atnāktu pēc manis, kad saules lēkts, tev
  šķiet pelēka diena – ar īslaicīgu lietu visu dienu. Kad tavā dvēselē ir tukšums un haoss, kad esi
  nesapratnē, kas ar Tevi, kad nezini ko turpmāk darīt, kā būt. Kad visam teiktajam ir un nav jēgas reizē,kad zudis ir ceļš uz laimi, kad esi apmaldījies, kad esi it kā gaismā – bet tumsā, kad esi it kā laimīgs bet nelaimīgs, kad kur vien raugies apkārt ir neziņa, kad nekā jauka nespēj ieraudzīt, kad viss ir pakaļā, kad esi palicis pavisam vājš, kad esi nonācis izmisumā – Tad zini TEVI ir piemeklējusi DEPRESIJA, kurā esi kā tumsā, tu stāvi, tu ciet, tu neraudi, jo esi spēcīgs, tu neraudi, jo esi stiprs, tu centies būt spēcīgs, bet
  neesi, tu centies būt varens, bet neesi, tu esi ērglis, bet tārps, tu sev sāc pazust, tu pārstāj dzīvot sev,
  jo ir zudusi jēga būt. Tu neesi sev – un ja esi tad kā nulle ! Kurš nāks un man palīdzēs – kad man slikti,kad es esmu nespēkā paklupis, un es nespēju piecelties, es guļu uz nekā, un raugos debesīs, un redzu zvaigznes, es gribu kļūt par zvaigzni – tad man nebūs jādzīvo – tad es eksistēšu – man būs miers, nebūs vairs mokas, nebūs vairs bēdu, nebūs vairs ciešanas, nebūs vairs asaru, nebūs vairs pāri nodarījumu,nebūs vairs nesaprašanās, nebūs vairs nevajadzīga konkurence, nebūs vairs nepatiesība – bet valdīs
  patiesība, nebūs vai gaudošanās un raizēšanās, nebūs vairs slimību un nebūs vairs meli, liekulības,
  pielīšanas, sava labuma meklēšana, nebūs vairs man apkārt smaidīgie cilvēki, kuriem smaids ir nepatiess –smaids ir maska, nebūs vairs cilvēku, kas nemīlēs viens otru, nebūs vairs bailes, nebūs vairs slavas kāre,nebūs vairs ieroči un policija, nebūs vairs armijas, nebūs vairs terorisms, nebūs vairs ciešanas, nebūs
  vairs mantas raušana, nebūs vairs bezcerības un neticīgas būtnes, nebūs vairs nodevības un skaudības –nebūs vairs aprunāšana, nebūs vairs netaisnība, nebūs vairs – slāpes pēc laimes ! Nebūs vairs – bēdas,nebūs vairs krāpšanas un iešana pa kreisi, nebūs vairs neskaidrības, nebūs vairs muļķības, nebūs vairs neticības un bez cerības, nebūs vairs naids un skaudība un nenovīdība !
  
• Comments have been disabled for this post.

• Vīrieši?! Ko gan mēs- sievietes, par tiem zinām...
• 1/27/07 03:44 pm
• • Zinām, ka vīrieši ir brunču mednieki, kas pastāvīgi krāpjas, melo. Kad saka, ka mīl, patiesībā tikai iekāro. Kad saka, ka noguruši un negrib seksu – tātad impotenti. Kad saka, ka mēs labi izskatāmies, tas nozīmē - viņiem ir labs garastāvoklis, ja saka sievietei, ka viņa ir slaida – tas nozīmē, ka viņiem ir īpaši labs garastāvoklis.
  
  • Zināms, ka viņiem netīk skūties, jo tas ir sāpīgi, bet viņi tik ļoti ienīst sāpes. Ja grib gatavot vakariņas, tad vajadzētu jau iepriekš izsaukt ugunsdzēsējus. Viņi nemāk dejot, tāpēc saka, ka visas dejas ir muļķīgas un nevīrišķīgas.
  
  • Zināms, viņi ir viltīgi pavedēji un kārdinātāji – izlasījuši pāris rakstiņus kādā vīriešu žurnālā un jau jūtas kā „supermeņi” vai „kazanovas”.
  
  
  • Zināms, ka viņi bieži melo par savām uzvarām mīlas laukā: ja kāds saka, ka bijušas 10 mīļākās, visticamāk, bijusi viena vai pat neviena (arī tā gadās).
  
  • Zināms, ka viņiem tīk „bāzt batonus ausīs”, bārstīt novalkātus komplimentus un klaigāt, ka sievietes mīl „ar ausīm”. Tas nebūt nav tā - sievietes mīl „ar acīm” un tikai!
  
  • Zināms, cik ļoti viņi baidās kļūt par tēviem un vīriem. Baidās no nevainības, gariem nagiem, sarkanas nagu lakas, sarkanas lūpu krāsas, gudrām sievietēm, tikt atraidītiem, baidās būt neveiksmīgi gultā. Baidās no vecuma, mazbērniem, plikpaurības, sirmuma, palikt bez mašīnas un baidās palikt neēduši.
  
  • Zināms, ka vairāk tiem patīk sēdēt zirgā nevis peldēt. Viņiem patīk suņi, cepti kartupeļi un zivis, netīk būt pirmiem, piektiem un simtiem.
  
  • Viņi nemāk šūt, adīt, lāpīt, vārīt ēst, mīlēt, runāt, sacīt taisnību, staigāt, strādāt, piespiest, lūgt, gulēt pidžamā un ēst pie svētku galda.
  
  • Viņiem tīk ēst pirms gulēt iešanas, domāt no rīta un gulēt dienā, tīk aizrādīt, pamācīt un parādīt, kā vajag apkampt un bučot.
  
  • Viņiem netīk pažēlot, dziedāt, sameklēt vajadzīgas lietas, domāt par nākotni, par pagātni, par tagadni. Netīk remontēt, piekarināt gleznas, fotografēties, izskatīties muļķīgi, smieklīgi, veci!
  
  • Ja pateiksit vīrietim: “Mīļais, mēs drīz būsim trijatā”, un nav svarīgi, vai runa ir par bērnu, vecmāmiņu, mammu vai māsu, vai pat kaķi – viņi tūlīt pat izgaisīs!
  
  • Mēs zinām par jums visu un tomēr nevaram saprast, kāpēc ar seksu jūs nodarbojaties, nenovelkot zeķes.
  
  • Kāpēc jums pateikt šos vārdus: “Es tevi mīlu!” ir līdzvērtīgi nāvessodam! Kāpēc jums tā patīk, ja pažēlo jūs, bet kāpēc nemākat pažēlot kādu citu? Nesaprotami – kāpēc raudāt bērēs ir apkaunojoši, bet smieties par sievas jauno frizūru – normāli? Nesaprotami, kā var visu aizmirst? Kāpēc aizmirstat sievas dzimšanas dienu, izvest suni pastaigā, nomazgāt traukus, salabot pilošo krānu, apliet kaktusu (tas jādara tikai reizi mēnesī - domājams, tas nav pārāk sarežģīti), nomazgāties, pateikt komplimentu, pat savu dzimšanas dienu un solījumu, ko devāt pirms nedēļas!
  
  • Mēs izvairāmies – jūs melojat, mēs runājam – jūs kliedzat, mēs guļam – jūs krācat. Mēs mīlam – jūs gribat, mēs sevi nenovērtējam – jūs sevi pārvērtējat, mēs mazgājam – jūs smērējat.
  
  Tā varētu turpināt līdz bezgalībai, taču galveno mēs esam noskaidrojuši - mēs esam dažādi. Tieši tāpēc - joprojām kopā...
  
• Current Mood: crazy
• Comments have been disabled for this post.