Dzīves sīkumi

Mon, 13 Feb 2017 09:12:08 GMT

Jūtos kā iestrēgusi kaut kādā bezjēdzības cilpā. Nav motivācijas absolūti nekam. Vispār nekam. Es saprotu, ka tā nevar turpināt un ka tas ir jārisina. Bet jau atkal... Gribas tikai nokrist pret asfaltu un raudāt. Tas nelīdzēs, es zinu. Bet kas līdzēs?
Ir apnicis melot sev un citiem, un gaidīt, ka kaut kas atrisināsies pats no sevis. Ir apnicis baidīties no visa, no jebkā, kas var notikt. It apnicis tas emocionālais stāvoklis, kurā atrodas - tas ir neizturams. Esmu sāpinājusi visus tuvos un sev svarīgos cilvēkus un esmu sāpinājusi arī sevi. Jūtos apmaldījusies pati uz savas ielas. Un sākusi sev uzdot jautājumu - kāpēc es uz šīs ielas vispār atrodos. Pat, ja tā ir bijusi mana gadiem, varbūt visu mūžu.
Bet sevi ir grūti izaudzināt, pāraudzināt. Nesavāktu cilvēku ar haosu dvēselē un galvā un ar noslieci uz mentālām problēmām nepadarīsi par organizētu un racionālu, veiksmīgu dzīves plānotāju un mērķu sasniedzēju. Gudrās pamācības saka, ka jāsāk ar sevis pieņemšanu un iemīlēšanu, bet nudien - ar tādu sabiedroto, kāds šobrīd esmu es, nevienam nav pa ceļam, ja vien nav vēlmes iet pašdestrukcijas ceļu. Kā lai šādu sabiedroto pieņem un kaut ko dara, ja iekšēji esi nemotivēta un depresīva cilvēciskas būtnes atblāzma?

Wed, 10 Aug 2016 21:25:53 GMT

Back to reality. Part 2.
Pēc nebeidzama karstuma un saules, koši zilas jūras un augļiem ceļmalās, vīnošanas katru dienu un dejošanas uz balkona vecpilsētas mūzikas pavadībā, atgriezāmies Baltijā... Tumšs. Pelēks. +13°C. Līst. (Wtf vispār? Ir taču augusta sākums!)
No rīta jāatgriežas darbā. Ielikta arī tikšanās ar klientu. (Vismaz labi, ka ne no rīta.)
Būs jāatsāk valkāt krūšturis... (Eh!...)
Par pārējām lietām, ko vilkt mugurā, grūti spriest. Liekas, ka ielidojām ziemā... Tas man par to, ka pirms mēneša Bordo visiem čīkstēju, cik man ir drausmīgi karsti un cik ļoti man patīk ziema un sniegs.
Par vārdiem ir jāmaksā :D (Ļoti ceru, ka ne vienmēr, jo reizēm sarunāju vājprāta lietas, ko īsti nedomāju nopietni, bet reizēm saku visu tik tieši un bez aplinkiem, ka pašai bail.)
Šobrīd vēl grūti iedomāties, kā es no rīta savākšos uz darbu, un vēl grūtāk, kā es tur darbā funkcionēšu divas dienas pēc kārtas... un tad visas atlikušās darbdienas līdz gada beigām, jo brīvo dienu man vairs vispār nav... Varbūt mierinājumam jāieplāno jau tagad īss atvaļinājums janvārī? :D
Gribu uz Farēru salām.
Varbūt kādam ir ключ от квартиры, где деньги лежат? (Ostapa Bendera citāts)
Man noderētu :D

Mon, 07 Mar 2016 15:55:42 GMT

Iepriekšējās pāris nedēļas, nē, kopumā viss februāris un marta pirmās dienas bija vnk pārbāztas ar steidzamajiem, svarīgajiem darbiem. Visi svarīgi - neko negribas nohaltūrēt un pēc tam nožēlot... Cik daudz gan tas spēj paņemt spēku, fizisko un garīgo! Jau nedēļām sapņoju par bezrūpīgu arvaļinājumu, bet nekas nav pieteikts, tā kā varu necerēt. Nav jau arī tā, ka viss ir izdarīts. Vienam lielam projektam darbs tikai sākas. Visu martu būs, ko rauties. Atšķirība tikai tā, ka šodien nevienam darbam nav pēdējais termiņš, bet darbu tāpat daudz. Esmu čīkstule! :)

Sun, 17 Aug 2014 23:10:17 GMT

Esam atpakaļ mājās. Mūsu lielais, spontānais, bet ilgi gaidītais brauciens ir noslēdzies.
Tagad gan grūti iedomāties, kā lai no rīta laicīgi pieceļas, lai paspātu uz darbu...

Sat, 16 Aug 2014 23:09:58 GMT

Shodien saskāros ar "problēmu" - bija jānotērē vairāk kā seši tūkstośi. Skan tik jocïgi :)) Man hostelī atdeva drošības naudu interesantā valūtā :D Laikam pirmo reizi notērēju vairākus tūkstošus viena rīta ietvaros :D
Bet vispār - ļoti jocīga sajūta, ja tik atšķirīgi skaitļi. Smadzenes negrib pieņemt, ka tūkstotis var būt kaut kas mazvērtīgs.

Par vakardienu

Wed, 13 Aug 2014 20:02:33 GMT

Diena izdevās mistiska....
Atkal mēģinājām kāpt kalnos. Piecēlāmies tā paagrāk, ap pieciem (izņemot mani, kas pamodās 3:38, jo istabas biedrs krāca, un šīs krākšanas pavadībā vairs nespēju iemigt). Aiz loga tumsa un mākonis, kas kā mīksta sega ietinis tuvējos kalnus un pļavas. Miegaini un klusi sataisāmies neilgajam braucienam līdz iecerētajai starta vietai. Dodamies...
Ir jau pāri sešiem, bet iebraukšanas biļešu būdiņā tukšums... Nu nekas, ko padarīsi, braucam vien tālāk. Auto novietnē vien divi auto un mūsējais trešais. Pārējiem logos tomēr ir iebraukšanas biļetes... Visapkārt gan klusums, dzird vien kalnu upju šalkoņu. Saceru vēstuli administrācijai, ko atstājam auto logā, un dodamies ceļā.
Pirmais "pieturas punkts" būs Riesachsee kalnu ezers (ap 1330 m v.j.l.), kur jau esam bijuši citā dienā kā galamērķī pēc kalnu ūdeņu takas iziešanas. Šoreiz tas ir tikai sākums, turklāt laiks ir apmācies un ik pa brīdim līst. Viss ir miglā un mākoņos tīts...
Aiz ezera taka ved pasaku mežā (vismaz man liekas, ka pasaku meži tā varētu izskatīties), tad vēl dažas koka mājiņas un Aplu govis, kas aizšķērsojušas ceļu. Tomēr tiekam garām :)
Taka turpina vīties pa milgā paslēpro pasaku mežu ar ūdenskritumu čaloņu, attāliem govju mājieniem un skaisti zaļām eglēm, kas ik pa brīdim iznirst no mākoņu plīvura.
Lietus nedomā atkāpties, lai arī reizēm pieklust. Šķērsojam milzīgu, mutuļojošu ūdenskritumu un dodamies pa salijušajām kalnu meža taku augtsāk. Drīz vien esam nākamajā "pieturpunktā" ap 1600+ m v.j.l., kur atrodas lauku māja/viesu nams/krogs. Iekšā neejam, dodamies tālāk, tomēr turpat satiekam divus par mums labāk ekipētus kāpējus, kas arī, liekas, dodas tur pat, kur mēs. Drīz vien viņi atpaliek, un paliekam atkal tikai mēs trīs. Mākonis ietērpj visu vēl baltāku. Alpu gotiņas šur tur iznirst no miglas. Nonākam nelielā govju barā, ko kura viena mums pārāk pārliecinoši tuvojas, bēgam. Miglā pazaudējam trešo biedru... Esam nost no takas. Ejam atpakaļ līdz atrodam takas atzīmes un tiekam citā govju barā. Steidzamies, lai panāktu trešo biedru. Steidzamies ilgāku laiku, līdz taka kļūst manāmi stāvāka un sākam apjaust, ka varbūt arī viņš ir nomaldījies no takas... Miglā jau neko tālu neredz. Netālu stāv noskumis teliņš. Viens. Arī izskatās nomaldījies... Kāpjam augstāk un pētam pēdu nospiedumus takas dubļos. Liekas, ka īsto nav... Nolemjam uz brīdi apstāties. Līst. Man gribas doties atpakaļ, bet mans takas un dzīves biedrs negrib atmest visam ar roku... Nosēžam 25min pauzi lietainajā kalnā, līdz ieraugām mūsu trešo biedru kāpjam augšā. Kāpjam visi trīs augšā. Pie ~2100+ m v.j.l. saprotu, ka esmu pietiekami izmirkusi un nīkulīga, lai spētu paveikt iecerēto kāpumu līdz virsotnei (2600+ m v.j.l.), saprotu, ka jādodas atpakaļ. Trešais biedrs jau sen nejūtas labi un sēž kalnu slapjumā kādu gabaliņu zemāk. Tomēr dzīvesbiedrs nav pierunājams padoties un nolemj ceļu augšā turpināt viens...
Drīz vien viņš pazūd miglā virsotnes virzienā, bruņojies ar maniem amuletiem un apsolījis man sargāt sevi un nenomaldīties. Kādu brīdi vēl stāvu un vēroju mākoņa baltumu... Nesaprotu, kā varēju atlaist viņu vienu prom. Bet vairs neko nevar darīt, jāiet lejā, lai varētu iet viņam pretī pa citu taku. Ir ap 12iem, viņam lejā jābūt ap 18:30.
Eju lejā un šņukstu, jo domas nāk visnepatīkamākās...
Satiekam ekipētos puišus, kas jautā, kur palicis mūsu biedrs... Kāpj virsotnē, viens - mēs sakām. Šie tik nokrata galvu...
Kāpjam zemāk un satiekam govju "ganus", kas visādi mēģina nomaldījušamies teliņam palīdzēt tikt pie mammas. Arī viņi jautā, kur mūsu biedrs... Atkal sāku šņukstēt. Migla un lietus rada skumju, mistisku, vientuļu noskaņu...
Dodamies lejā. Drīz vien tiekam pie mājas, kur iekšā krogs, kas ir jāredz savām acīm, lai noticētu... Īsts pasaku nams kalna nakurienē, mākoņu ieskāvumā...
Piloši ienākam iekšā. Telpas vidū kuras krāsns, meitene mūs laipni sagaida un saka, lai nožāvējam pie krāsns savas slapjās drēbes. Izkarinam visu, ko varam. Izgriežam no zeķēm ūdeni. Iekšā tik silts! Koka māja, kā sapnī vai pasakā... Kuras krāsns... Aiz loga mākonis... Sajūtas sirreālas. Tiekam pie tējas.
Drīz vien ierodas arī mūsu satikie teliņa glābēji. Teliņš nogādāts pie mammas, cerams, ka tas līdzēs. Tie laikam ir mājas saimnieki. Viens nāk ar mums parunāt. Viņš sarēķina, ka vīrs lejā varētu būt nevis 18:30, bet 16-17:00. Viņa mierīgā attieksme mani nomierina, un, sasildījušies un nedaudz apžuvuši, lejā dodamies optimistiskāk noskaņoti. Nosūtām vīram sms, ko viņš pat saņem. Tas arī nedaudz mierina.
Zemāk mākonis ir nedaudz atkāpies, un nu skatam paveras burvīgie ūdenskritumi un nogāzes. Ceļā vien pāris mājeles. Vienā nolemju iegriezties, lai iegādātos vietējos piena produktus vīram nelielam pārsteigumam. Saimniece neko nesaprot angliski. Manai vācu valodai ir iestājies noilgums, nav lietota kopš skolas gadiem. Tomēr tieku pie savdabīga siera (siera drupačām). Ļoti gardas.
Tālākā lejupceļā man pretī nesas teliņš un aiz viņa tā mamma. Kāpju pāri žogam, lai sajustos nosacītā drošībā... Viss beidzas labi.
Kājas žļurkst un salst, bet esam jau tuvu lejas galapunktam, kāda stunda vēl kāpjama. Kādas 10min līdz lejai saņemam zvanu no vīra - ir jau atnācis! Dzīvs! Vesels! Krietni pirms laika! Skrienam lejā! Visi beidzot esam siltumā (auto) un kopā.
Braucam uz mūsu mītni, atstājot lietu un mākoņus aiz muguras un satiekot siltus saules starus...
Vakars ir mierīgs un silts :)

Tallina

Mon, 02 Jun 2014 15:03:34 GMT

Draugi, varbūt varat ieteikt kaut kādas interesantas vietas un lietas, ko apskatīt un padarīt Tallinā? Galvenie apskates objekti jau pērnajos gados apskatīti, gribas kaut ko citu, kaut ko interesantu. Izskatās, ka man drīz Tallinā būs pāris dienas brīva laika... Gribētos lietderīgi to notērēt :)

Kāzas - ir ieteikumi?

Fri, 09 Aug 2013 19:48:09 GMT

Varbūt esat bijuši kāzās, un kāda no to aktivitātēm/niansēm ir īpaši "iekritusi sirdī"? Varbūt esat izdomājuši kaut ko super-foršu savām kāzām, vai varbūt tas jau ir piedzīvots? Ja tā, palīdziet vedējai, lai kādam skaistam pārim svētki izdotas patiesi pasakaini! :)

Thu, 01 Aug 2013 19:07:27 GMT

Brīdī, kad mana ticība zīmēm, liktenim un brīnumiem sāk šķobīties, es saņemu zīmi pēc zīmes. KD ņem un uzraksta tieši par Montrē, un, ejot uz vīnu veikalu pēc saldējuma, tur notiek vīna degustācija... Tieši Elzasas vīna degustācija :)
Tādas tās mana atvaļinājuma atskaņu zīmes :)

Sajūtas

Mon, 29 Jul 2013 20:16:01 GMT

Šorīt, pametot Franciju, un šovakar, pametot Šveici, gribas raudāt, ieķerties ar rokām un nelaist šīs burvīgās vietas vaļā. Bet vienlaikus ir ilgs smaids par redzēto burvību... Un Elzasas vīns somā, kas glabā skisto mirkļu smaržu, garšu un atmiņas. Kā vienmēr man rodas jautājums: kā tas nākas, ka kādam vienkārši paveicas tur piedzimt? Lai arī Latvija ir vismīļākā, nevaru noliegt mūžīgās ilgas - izjust, kā tas ir, dzīvot tur un būt piederīgam šīm skaistajām, elpu aizraujošajām vietām... 2013. gada 25. jūlijā, 17:31

Tue, 14 May 2013 16:13:35 GMT

Naktī pabeidzu lasīt "Laika ceļotāja sievu"... It kā bija doma vēl pataupīt, bet tā kā sapotētā roka radīja visādas sajūtas un iemigt tā pat nevarētu, turpināju vien lasīt līdz beigām. Kopumā ļoti patika, bet šoreiz gan nevis tā interesantā sajūta, kas rodas, izlasot grāmatu līdz beigām, bet gan tieši tās lasīšanas process. Bija interesanti. Bet vēl nespēju noformulēt savu attieksmi pret nobeigumu. Nespēju pat saprast, vai tas, manuprāt, bija romantisks vai traģisks... Ar šo grāmatu vispār tā citādāk. Parasti lielākās pārdomas grāmatas manī izraisa, kad tikko izlasītas un vēl vairākas dienas pēc tam. Tāda savdabīga noslēgta posma sajūta, papildināta ar atbilstošām atziņām, idejām, pārdomām. Šoreiz visādas atziņas šaudījās prātā ap grāmatas vidu, bet pēc nobeiguma es paliku tā kā ar tukšām rokām, jo pēkšņi manai fantāzijai bija ļauts tik daudz, ka es patiešām apjuku. Un tagad man viens pēc otra rodas jautājumi nevis atziņas. Neparasti.

Varbūt kāds ir lasījis vai vismaz redzējis filmu un grib padalīties saiem iespaidiem?

Jautājums par maketēšanu...

Mon, 11 Mar 2013 15:34:37 GMT

Varbūt kāds man varēs ieteikt šo to par maketēšanu? Ja cilvēks izdomā mācīties maketēt, ar ko vispār būtu jāsāk, ar kādām programmām? Kuras ir biezhāk lietotās? Vai noderīgāk ir apgūt dažādu programmu pamatus, vai tomēr izvēlēties vienu, kurai nopietnāk pievērsties? Priecāšos par jebkuru viedokli!

Par grāmatu daudzdimensionālo dabu un citu mākslas formu dialogspējām

Mon, 05 Nov 2012 15:26:51 GMT

Reizēm cilvēkam, kas ir savā veidā un cikliskā periodiskumā ir atkarīgs no grāmatu patērēšanas ar nolūku izzināt mākslinieka vēstījumu par pasaules uzbūves, pastāvēšanas un funkcionēšanas brīnumainās vienkāršības un netveramā skaistuma noslēpumiem, prātā rodas grūti atbildami (vismaz pašam) jautājumi un pārdomas par to, kāda ir grāmatas kā izteiksmes līdzekļa / medija / vēstneša / izteiksmes formas loma citu šādu līdzekļu un formu vidū.

Kā cilvēkam, kam paša praktizēto aktivitāšu kopumā daudz tuvāka ir krāsu un formu atveide gan zīmējot, gan gleznojot, gan telpiski veidojot, loģiska būtu tieši šīs, sev daudz tuvākās izteiksmes formas uzskatīšana par priviliģēti stāvošu attiecībā uz citām, piemēram, mūziku, literatūru, deju, arhitektūru u.t.t. Ne jau tāpēc, ka man (vai kādam citam) būtu tiesības izlemt, bet gan tādēļ, ka tā nodarbe, kas mums katram tuvāka, mums pašiem arī parasti ir vieglāk saprotama, tādējādi, iespējams, mēs tajā spējam saskatīt daudz vairāk, daudz dziļākas domas un idejas nekā citās mākslas izpausmes, ideju vēstnešos. Taču vai tā tiešām ir? Vai kāda no šīm formām vispār var būt pārāka par pārējām? Vai tad tās visas nav vienkārši brīnumlīdzekļi ideju un informācijas paušanai? Kāds man noteikti nepiekritīs. Esmu sastapusies ar neskaitāmiem dažādu mākslas nozaru ģēniju citātiem un viedokļiem par to, ka kāda no mākslas jomām ir galvenā, ka kāda ir pārāka un svarīgāka, un pārējās ir tikai tās papildinājums vai atvasinājums. Taču arī šie mākslas dižgari nav vienisprātis, katrs slavējot kaut ko savu, vai vēl kaut ko citu...

Es piekritīšu šai neviennozīmībai un atzīšos, ka nespēju kādu no šīm jomām uzskatīt par pārāku. Varbūt kāda no tām kādam ir vieglāk uztverama, kāda cita – vienkārši neizskaidrojami tuvāka, tomēr teikt, ka kāda viena ir noteikti pārāka, es neuzdrošinos.

Bet kopumā, ne par to ir manas vakarnakts pārdomas. Šoreiz tieši domas par grāmatu kā izteiksmes līdzekli nelika (un neliek) man mieru. Protams, nav runa par visām, nav runa arī par kādu konkrētu, jo katru no mums uzrunā kaut kas savs un citādāks... Bet kopumā – kā grāmata spēj būt tik spēcīgs izteiksmes līdzeklis? Reizēm tu sastopies ar ko tādu (ar tādu īpašu eksemplāru), kas uz brīdi Tev liek it kā dzīvot paralēlā pasaulē, kas ir grāmatas radīta / piedāvāta. Kā grāmata spēj piedāvāt paralēlu pasauli tikai ar tiem līdzekļiem, kas tai ir? Tai nevajag ne krāsas, ne mūziku, tajā var būt tikai lapas un vienkrāsains teksts bez jebkā cita, bet tā tāpat spēj piedāvāt paralēlo visumu ikvienam, kas ir gatavs tajā ielūkoties. Vēl neticamāks man liekas fakts, ka arī šādas īpašās grāmatas ir cilvēka radītas. Tas ir cilvēka darbs, idejas, domas, kas izteiktas noteiktā formā. Bet arī muzikāla kompozīcija un glezna ir forma, kurā cilvēks, mākslinieks izsakās. Tomēr vai tai nav grūtāk radīt klausītājā / skatītājā paralēlās pasaules izjūtu? Pēdējā laikā mani nepamet doma, ka tieši grāmatai šāda spēja ir visizteiktākā. Bet kāpēc? Kāpēc lai viena izteiksmes forma būtu iedarbīgāka par citu? Man tas neliekas loģiski. Bet no otras puses, varbūt tas ir atkarīgs no veida, kādā veidojas mūsu domas. Ja mūsu domas ir ietērptas vārdos, kas riņķo mūsu prātos, tad tieši vārdi ir tas, kas visvieglāk ļauj mums uzburt vīziju par pasauli un ideju, ko piedāvā grāmata jeb tāda izteiksmes forma, kas savu vēstījumu slēpj aiz vārdu izraisītām asociācijām un reakcijām, kas atbilst mūsu ierastākajam domu formātam. Varbūt tas cilvēks, kurš savas domas un emocijas prātā pārdzīvo kā krāsainu laukumu mijiedarbību, nemaz nebūs sajūsmā par vēstījuma formu, kādu grāmata tam piedāvā. Bet vai tiešām tā ir? Vai tiešām pasaulē neatradīsies kaut viena grāmata priekš katra no mums?

Vai varbūt grāmata vienkārši ir izvēlējusies visiedarbīgāko un cilvēkam visvienkāršāk uztveramo izteiksmes formu? Bet tad tas to padara vienlaikus par iedarbīgāko un mazsvarīgāko, jo tā izmanto vienkāršāko piekļuves veidu. Un tas, savukārt, neliekas loģiski, jo citādi jau sen pastāvētu noteikts hierarhisks mākslas izteiksmes formu grupēšanas mehānisms. Bet, cik man (ne-)zināms, tāds nepastāv.

Vai arī varbūt visu mākslas formu mērķis nav vienots, un tās nebūt nealkst radīt paralēlo pasauli, jo tas ir tieši grāmatas nolūks? Savukārt mūzikas uzdevums ir iemācīt mums sajust caur skaņām, bet gleznas – sajust caur krāsām...

Bet varbūt patiess efekts ir rodams tieši tad, kad šīs izteiksmes formas apvieno spēkus? Tādā gadījumā – vai spēcīgākajam nevajadzētu būt kino? Tomēr mani joprojām nepamet apziņa, ka grāmata paralēlo pasali spēj uzburt veiksmīgāk nekā kino...

Es ceru, ka reiz es sapratīšu šo izteiksmes formu darbības mehānismu un nolūku, savstarpējo mijiedarbību un pamata mērķi.

Bet pagaidām man tas nav skaidrs tik pat kā absolūti nemaz...

P.S. Lasiet grāmatas, baudiet mūziku un dzīvojiet krāsās :)

Kāzas

Tue, 04 Sep 2012 10:15:50 GMT

Brīvdienās bijām kāzās Latgalē.
Interesanti un neparasti. Patika.
Jaunam puoram ryugts. Vai kaut kā tā... :)

Svaigēšana...

Thu, 19 Jul 2012 16:31:32 GMT

Sveiciens pasaulei no svaigēdājas! :)
Nē, nu nav tik traki, neesmu vēl nolēmusi savu "it kā veģetārietes" lomu mainīt uz svaigēdājas lomu. Šis ir tikai divu nedēļu izmēģinājums. Nu jau ceturto dienu ēdu tikai svaigās lietas, pārsvarā dārzeņus, augļus, ogas, zaļumus un nedaudz riekstus + dateles, un bik medu.
Patiesībā jāsaka, nav tik traki, kā biju gaidījusi. Pagaidām visgrūtāk bija pirmajā dienā, kad sāpēja galva un likās, ka baigi gribas kaut ko ēst... Kaut ko tādu, kas radītu smaguma sajūtu vēderā un liktos, ka esi paēdis. Bet reāli domājot, nekā man pirmajā dienā nevarēja trūkt, jo iepriekšējā dienā biju vakara pasākumā, kur ēdu viskaut ko garšīgu un barojošu, tādēļ jebkāds vielu trūkums organizsmā vnk nebija iespējams. Sapratu, ka tas bija psiholoģiskais māns un, iespējams, to jutu saasinātāk iesnu dēļ. Tagad, ceturtajā dienā, ir tā, ka vairs nav tādas "nepaēdušas" sajūtas. Reāli domājot, arī citās dienās tādai nevajadzēja būt, jo visu laiku ēdu daudz dažādu ogu, augļu un viskaut kā tamlīdzīga. Tomēr tā bija.
Lielāks satraukums man ir par Edgaru, kas, gatavojoties savai pirmajai ultrai, daudz skrien, līdz ar to viņa ķermenim ir nepieciešamas olbaltumvielas, ko no svaigiem augļiem un dārzeņiem ir grūtāk uzņemt lielā daudzumā... Tomēr no otras puses - beidzot viņš var uzņemt tik daudz vitamīnu un šķriedrvielu, cik nepieciešams :) Turklāt dabīgā veidā. Šodien arī izdomāju, kā risināt olbaltumvielu problēmu - ar zaļajiem griķiem un pākšaugiem, kā arī auzu pārslām brokastīs.
Bet vispār šodien vietējā dārzeņbodē sapirkos gandrīz visu pieejamo veidu ogas. Avenes, mellenes, ēršķogas un ķiršus :) Jāņogas un upenes īsti negribējās ņem, vēl tikai nesem tās pieveicām :D

Thu, 07 Jun 2012 14:35:47 GMT

Vau, man šodien ir nedaudz laika palasīt klabu! :) Un tas tik skaisti.

Neko citu labāk ne, citādi var sabojāt labo omu... Jau gandrīz izdevās.

Atveru vienu no ziņu portāliem, ieraugu ziņu par Vanšu kāpēju, izlasu rakstu... Nez, kāds neprārs parāva manu roku noklikšķināt uz komentāriem?! Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tos murgus pat nav vērts vērt vaļā (nu kaut vai loģiski domājot, kuram "normālam" cilvēkam ir laiks tos lasīt, komentēt, atkomentēt utt.). Attapos, kad bija jau par vēlu, pirmos četrus komentārus manas acis jau bija nolasījušas. Kopējā, nepārprotamā doma bija - novākt/nošaut/citādi apskādēt to "stulbeni", jo... vienkārši mācībai/pāri tiltam slēgta satiksme.
Es saprotu, ka nav vērts uzvilkties, jo pašas kļūda vien tā bija. Nekad neatvērt komentārus!!!
Bet tomēr, redzot tos četrus, man radās jautājums.
Vai tie cilvēki ir mentāli slimi vai arī kāds īsti ir viņu attaisnojums kaut ko tādu rakstīt?
Vai tās ir kaut kādas rutīnas un dzīves noguruma sekas vai vēl kas cits?
Nē, nu es tiešām nesaprotu... Nevienam nekad nekas dzīvē nav traks gadījies, kad ņem un izdari kaut ko traku? Vai tieši otrādi - visiem visu laiku ir jāiet tikai pa iemīto taku un nekam citam lielajā sistēmā nav vietas?
Es te negribu uzsākt gaudulīgi banālo tēmu par sabiedrības rāmjiem u.t.t., bet tomēr kaut kā stulbi. Vai tiešām tas ir tas, ko cilvēki uzreiz iedomājas: "novākt to stulbeni, lai varu mierīgi braukt pāri tiltam", nevis "kāpēc viņš tā dara? Vai es spētu arī uzrāpties? Vai viņš to dara skumju vai izaicinājuma pēc?"

Tue, 28 Feb 2012 19:13:33 GMT

Sveiciens visiem sen nelasītajiem! Jā jums iet? Kas jums jauns? :)

Wed, 21 Dec 2011 19:54:55 GMT

Šarluk, pūkainīt, mēs Tevi atceramies un ļoti, ļoti mīlam!

Sun, 18 Dec 2011 19:08:11 GMT

Tas ir šausmīgi, kad mājās nekam nav vietas. Liekas, ka vispār nekam. Izmazgā veļu, un nav kur žāvēt... Mēģini sakārtot dzīvokli, bet tas nav iespējams, jo nav vietas, kur nolikt mantas no pieliekamā vai no skapīša, kamēr to krāmē... Jebkurš mēģinājums kaut ko sakārtot beidzas ar to, ka dzīvoklis izskatās pēc miskastes. Absolūti bezcerīgi un nomācoši. :(

Thu, 27 Oct 2011 13:30:04 GMT

Un cik bieži normāli cilvēki redz sapnī satiksmes ministru?

Plantārais fascīts: mūsu iepazīšanās, kopdzīve un savstarpējās saskaņas meklējumi

Thu, 22 Sep 2011 18:43:54 GMT

Rit gada 38. nedēļa... Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina...

Matemātika neļaus man sevi mānīt. Nu jau bez skriešanas pavadītas septiņas nedēļas, kaut gan, sākot risināt savu „problēmu”, ar šausmām uztvēru ieteikumus neskriet vesela mēneša garumā. Pieļāvu, ka varu neskriet nedēļu, pusotru... Bet ne jau tik ilgi! Bet dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs to iedomājamies. Gribi sasmīdināt Dievu? Sastādi sev dzīves plānu! :) Tā tam laikam būs būt...

Tātad: Kāpēc es neskrienu? Atbilde ir ļoti vienkārša: mēs saprotam, ka kļūdāmies tikai tad, kad ir sasniegta robeža. Šoreiz pirmais neizturēja mans ķermenis un aktīvi sāka mani brīdināt par to, ka kaut kas nav īsti labi.

Bet nu, visu pēc kārtas: jūnija pirmajā daļā biju atvaļinājumā diezgan neierastā vidē, kurā skriešanas treniņi izpalika. Vairākas nedēļas varētu teikt, ka vispār neskrēju, tomēr jau jūnija beigās bija plānots Ventspils pusmaratons, kuru izlaist negribējās. Tā nu tomēr skrēju, bija grūti, bet noskrēju, turklāt tikai par padsmit sekundēm atpaliekot no PB. Jau tad sajutu, ka man sāk sāpēt papēži, taču domāju, ka tas pāries, jo likās, ka līdzīgas sāpes esmu jau izjutusi kaut kad iepriekš. Turpināju trenēties saudzīgā režīmā, jo sāpes nerimās. Tā nemanot pienāca laiks arī Bruņurupuču skrējienam, kas tiek skriets gar jūras malu. Nekādi nespēju atteikties no šī burvīgā pasākuma, skrēju basām kājām. Sāpes turpināja pieaugt. Bet man nebija miera. Nespēju atteikties arī no Juglas apļu seriāla skrējieniem, un tad, kad ātri (priekš manis) paskriet vairs vispār nespēju, viena apļa vietā skrēju divus – jo bija kauns skriet viena apļa distanci (3,5 km) tādā lēnumā... Par nelaimi šogad skrējējiem ir pārāk daudz motivējošu pasākumu. Lai izpildītu akcijas „Skrien Latvija!” minimumu, nespēju atteikties arī no dalības Liepājas un Kuldīgas pusmaratonā... Par laimi pietika prāta vismaz neizvēlēties dalību garākajā distancē, bet gan tautas distancē. Jāatzīst, ka gan pēc Liepājas, gan Kuldīgas skrējiena pat iešana sagādāja lielas sāpes, par skriešanu nemaz nerunājot... Un tā tas turpinājās. Pēc Kuldīgas vairs neskrēju... Sāku pamazām saprast. Apmeklēju arī ārstu, kas ieteica tomēr uz sāpju laiku atmest domas par skriešanu, aizmirst arī par augstpapēžu kurpēm un fizisko slodzi. Bija skumji, bet vienlaikus arī bija cerība – jo es taču ārstējos!

Tātad man uzstādītā diagnoze: plantārais fascīts (plantar fasciitis). Kas ir šis jaukais papēžus „kutinošais” zvēriņš? :) Citiem vārdiem sakot, tas ir pēdas saites (fascijas) iekaisums. Kā tas izpaužas? Ļoti vienkārši – sāpes papēdī, kas visasāk jūtamas brīdī, kad celies no gultas no rīta vai vienkārši pēc ilgas sēdēšanas vai miera stāvokļa mēģini paiet... Pirmie soļi reizēm ir vienkārši neizturami. Pēc skrējieniem nākamajos rītos reizēm spēju piecelties vienīgi pieķeroties pie balkona durvju roktura un ar roku spēku velkot sevi augšā. Pirmos soļus varētu raksturot kā izaicinājumu... Ir brīdi jāsaņemas, lai tos veiktu. Ar tālākiem soļiem kļūst labāk. Sāpes mazinās, reizēm gandrīz izzūd, bet tas tik līdz brīdim, kamēr uz brīdi apsēdīsies. Neizklausās pārāk jautri, vai ne? :)

Šobrīd atskatoties uz to visu, joprojām nesaprotu, kāpēc nevienā brīdī īsti nespēju saprast, ka tas ir reāls nodarījums veselībai. Iespējams, ka to ir grūti saprast, jo grūti atrast konkrētu iemeslu, kādēļ sāp. Jo pārstājot skriet, sāpes nerimstas. Dzerot pretsāpju līdzekļus, tās rimstas tikai uz laiku. Turklāt internetā ir lasāmas šausmīgas atziņas – plantārais fascīts esot hronisks! Tas nav pilnībā izārstējams! Bet tā kā es neatceros konkrētu traumas iegūšanas brīdi, ir grūti pieņemt, ka tagad man ar to būs jāsadzīvo. Visam taču parasti ir cēlonis... Ja nokrīti un sasities, ir pušums un zilums, ja noberz kāju, ir tulzna... Visam taču ir pamats! Tad kā gan esmu tikusi pie šī brīnuma?

Vēršoties pie interneta, atklājas populārākie cēloņi. Plantāro fascītu var izraisīt:

plakanā vai dobā pēda;
ilgstoša stāvēšana, staigāšana, skriešana, īpaši uz cietas virsmas;
pārlieku strauja slodzes palielināšana;
liekais svars;
novalkāti vai nepiemēroti apavi;
dažādas citas pēdu/kāju problēmas, kas ietekmē arī fascijas (pēdas saites) funkcijas.

Droši vien vēl ir dažādi citi iemesli, tomēr tas joprojām nepalīdz man saprast – kāpēc man un kāpēc tagad?

Pēc visu ārsta ieteikumu izpildes (pretiekaisuma/pretsāpju zāļu kurss, saudzīgais režīms, atpūta, ultraskaņas procedūras + ārstnieciskā ziede) kļūst labāk, bet tas līdz brīdim, līdz beidzas zāļu iedarbība. Tā nu dodos pie tehniskā ortopēda, ko ieteicis mans traumatologs-ortopēds, lai saprastu, kas tieši manām pēdām vainas un arī lai tiktu pie individuālām zolītēm. Uzzinu, ka pēda nebūt nebalstās tā, kā vajadzētu. Varētu pat teikt, ka stāvu visvairāk tieši uz papēža, kāds tur brīnums, ka iekaisums nepāriet, ja vislaik to mīņāju? Tomēr ārsts atzīst, ka kopumā nav tik traki. :)

Tieku pie man piemērotām zolītēm. Protams, zolītes atslogos spiedienu uz maniem papēžiem, bet kā lai es tieku vaļā no sāpēm pavisam, kā lai pasargāju sevi no tām nākotnē? Piesardzīgi jautāju ārstam, vai tas ir ārstējams. Ārsts vilcinās, tomēr saka, ka tas skaitoties hronisks iekaisums, kam var būt saasinājumi. Tātad skaidrs – mums jāmācās sadzīvot – man un plantārajam fascītam... Ceru, ka mums labi veiksies!

Bet pats galvenais, par ko šobrīd aizdomājos – sāpes ir tikai sekas, bet kas ir to cēlonis? Visu mūžu dzīvoju ar nepareizu pēdas izliekumu un pārlieku augsto velvi, staigāju uz milzīgiem papēžiem, staigāju arī nepiemērotos, neērtos apavos (skaistums prasa upurus), staigāju pa jūras smiltīm basām kājām cik uziet, lecu no garāžu jumtiem bērnībā, bet plantāro fascītu tas tomēr neizraisīja... Tātad laikam tomēr jādomā par skriešanas ietekmi uz manu organismu. Bet ne jau skriešanā ir tā vaina, jo mēs taču esam radīti, lai skrietu! :) Vaina, acīmredzot, ir tajā, kā skrienu tieši es. Tātad vaina ir nepareizā skriešanas tehnikā. Vaina ir papēža sišanā, mīcīšanā un nedomāšanā par to, kā tu skrien, kā piezemējies... Polsterēto papēžu apavi to ļoti veiksmīgi ļauj darīt – lec un piezemējies uz papēža, droši! Par to ir padomāts! No savas puses teikšu tā – tikai tāpēc, ka jums ir lietussargs, nav jāiet stāvēt zem lietusgāzes. Ļoti jauki jau tas ir, ka kāds cits ir padomājis par to, kā Tevi pasargāt, bet pirmām kārtām tas ir jādara Tev pašam! Domā par to, kā Tu skrien, kā piezemējies un kas ir jādara, lai izvairītos no traumām. Kad iekaisīs pēdas saite (vai vēl kas cits), būs jau par vēlu!

Es, protams, neesmu tā, kurai būtu tiesības kādam aizradīt par skriešanas tehniku, taču es to nedaru tādēļ, ka es mācētu skriet labāk par citiem, bet gan tāpēc, ka bieži vien mēs vispār neaizdomājamies par traumām, līdz tās iegūstam.

Iedvesmai vēl viens plantārā fascīta raksturojums no mana bēdu brāļa: There are a few things in this world I would not wish on my worst enemy. Plantar fasciitis is one of them.

Un, visbeidzot: Vai pastāv skriešana ar plantāro fascītu? Gan jau pastāv... Vienīgi tagad man būs no jauna jāmācās skriet – jāmācās skriet tā kā bērnībā!

Thu, 01 Sep 2011 11:04:09 GMT

Every morning in Africa, a gazelle wakes up. It knows it must outrun the fastest lion or it will be killed. Every morning in Africa, a lion wakes up. It knows it must run faster than the slowest gazelle, or it will starve. It doesn’t matter whether you’re a lion or gazelle – when the sun comes up, you’d better be running.

P.S. Šausmīgi gribas skriet.

Raudāju. Divreiz.

Sun, 21 Aug 2011 17:53:42 GMT

Sākotnēji raudāju vakar vakarā pirms miega. Nevarēju neko ar sevi padarīt. Iemesls? Mārlijs nomira... Nebiju šo filmu redzējusi, kad to rādīja kino, kaut gan bija doma aiziet, bet droši vien nesanāca laika. Vakar rādīja pa TV3. Ok, amerikāņu filma, Dženifera Anistone, Ouens Vilsons, droši vien romantiska, viegla komēdija, ideāli sestdienas vakaram... Te nu bija. Kāpēc neviens mani nepabrīdināja? Kāpēc man neviens neteica?? Kāpēc sunim bija jāmirs? Kāpēc tam bija jābūt tik fascinējošam un mīļam un pēc tam jānomirst? Nē, tādas filmas es vnk nedrīkstu skatīties. Pārāk smagi. Nakts vidū pamodos un domāju par suni... Kaut kas traks - tas taču bija filmas tēls! Nē, pamēģini to ieskaidrot savam miegainama prātam. Atcerējos arī Šarlu. Bija skumji, bet miegs izrādījās stiprāks. Aizmigu.

Pamodos. Šodien bija koptreniņš, bet es sēdēju mājās ar savām sāpošajām pēdām. Skumji. Pamanīju, ka filmu rādīs vēlreiz. Nodomāju, ka jāpaskatās uz mazo, dzīvelīgo kucēnu, lai ir prieks un miers, un skumjas prom un ārā no sirds, un tad uzreiz jāslēdz prom, kamēr nav par vēlu. Kļūda. Nevarēju izslēgt, nevarēju pārslēgt. Suns pārāk burvīgs, un vispār filma laba... Vismaz man tā liekas. Bet Mārlijs atkal sāka novecot. Atkal nomira. Atkal raudāju. Nu kāpēc visas brīvdienas jārāda tik skumja un reizē tik laba filma? Būtu slikta, vismaz neskatītos... Ai, tagad tā jocīgi ap sirdi. Un vēl rītā jāatgriežas darbā. Bet tā negribas, tā negribas... ehh.

Red panda - murr :)

Mon, 15 Aug 2011 17:20:24 GMT

Tue, 12 Jul 2011 09:52:10 GMT