Man esot skaisti cimdiņi. Viņa kaut kad sen arī bija nopirkusi Maskavā divus pārus. Izstaigājusi daudzus Maskavas veikalus un atrada. Tiešam skaistus. Divus pārus - sev un māsai. Negribas jau sūdzēties un sirdi kratīt, bet viņas māsa vienmēr esot bijusi tāda... kas viņai ir, to vajag arī māsai. Tā māsa aizņēmās viņas blūzi, viņas skaisto šalli, viņas... ai, visādas lietas. Un tagad viņa ir aizņēmusies viņas skaistos cimdiņus. Bet ko nu tur daudz. Vai tad nedos savai māsai cimdiņus... 80 gadi taču, tādā vecumā vairs netielējas. Un kam viņai tos? Eh, uz operu iešot. Vajag izrādīties. Ies ar vienu nepārāk patīkamu kundzīti, kas viņu uzaicinājusi. Savu cimdu pāri māsa jau sen, sen nozaudējusi kādā kafējnīcā. Arī droši vien rādot sevi. Bet tas viss... tās taču ir tikai ārišķības. Bet galvenais cilvēkā taču ir viņa iekšējā pasaule. Var mācīties gudrā skolā labskanīgas zinātnes, bet iekšējā inteliģence tomēr ir kaut kas cits. Bet māsa jau nav vainīga. Tas saprotams. Tādas lietas esot iedzimtas...