Šorīt, pametot Franciju, un šovakar, pametot Šveici, gribas raudāt, ieķerties ar rokām un nelaist šīs burvīgās vietas vaļā. Bet vienlaikus ir ilgs smaids par redzēto burvību... Un Elzasas vīns somā, kas glabā skisto mirkļu smaržu, garšu un atmiņas. Kā vienmēr man rodas jautājums: kā tas nākas, ka kādam vienkārši paveicas tur piedzimt? Lai arī Latvija ir vismīļākā, nevaru noliegt mūžīgās ilgas - izjust, kā tas ir, dzīvot tur un būt piederīgam šīm skaistajām, elpu aizraujošajām vietām... 2013. gada 25. jūlijā, 17:31