Ķīniešu kultūra ir tik atšķirīga no man ierastās... Ķīnieši uzvedas, izturas, ēd un visticamāk arī domā citādāk nekā es.
Liekas, ka viņiem daudz izteiktāka sajūta ir "mēs visi kopā" nevis "es pats". Varbūt es kļūdos, tomēr šo savu novērojumu saskatu dažādās ikdienas lietās. It kā pavisam elementārās.
Piemēram, ķīnieši ēd citādāk. Un te es neplānoju rakstīt par garšas niansēm, par tradicionālo Pekinas pīli, ārkārtīgi asajiem ēdieniem un aizdomīga izskata želejveida piedevām... Ne tikai garšas ziņā, bet arī procesa ziņā ķīniešu ēsanas kultūra ir pavisam citādāka. Piemēram, nav tik svarīgi, kurš no pie viena galdiņa sēdošajiem cilvēkiem ir pasūtījis kuru ēdienu, jo tas ēdiens tāpat netiks atnests tieši viņam, bet gan novietots galda centrā. Tāpat kā visi pasūtītie ēdieni. Katram pie galda sēdošajam ir vairāki dažādu ēdienu ēšanai domāti trauciņi, kuros katrs no kopējiem galda vidū esošajiem traukiem ieliek vēlamos ēdienus. Sanāk, ka visi pasūtītie ēdieni ir kopīgi, un arī būtībā visi kopā ēd no šiem kopīgajiem traukiem. Patiesībā izskatās ļoti draudzīgi :) Maksāšana, protams, arī ir kopīga. Prasīt katram cilvēkam atsevišķu rēķinu neesot pieņemts. Tāpat kā atstāt dzeramnaudu :)
Izskatās, ka ķīniešiem ļoti patīk kopā ieturēt brokastis, pusdienas un jebkādas citas ēdienreizes. Gan no rītiem, gan dienās un vakaros, ēstuves ir pilnas. Visi draudzīgi čalo un dalās ēdienā. Skats ļoti pozitīvs. Vismaz manām acīm.
Vēl vienu kolektīvās domāšanas pierādījumu saskatu cilvēku pārvietošanās paradumos. Lai arī Pekina ir milzīga, ļoti reti redzu kādu steidzamies, skrienam garām citiem, grūstot citus, lai ātrāk tiktu garām. Arī šajā novērojumā neuzstāju, ka man ir taisnība, tomēr tas, kā pekinieši mierīgi un nesteidzīgi pārvietojas pa pilsētu, man liek domāt par to, ka viņi pasauli uztver nedaudz citādāk kā es. Nevis tā: "Man jāsteidzas, es skriešu visiem garām", bet gan: "Mēs visi ejam vienādi, mēs visi esam vienā sistēmā". Grūti paskaidrot, tomēr kaut ko tādu es tur tomēr saskatu :)
Man liekas, ka ķīniešiem ir ļoti spēcīgas tradīcijas. Piemēram, tradicionālā tējas dzeršana... Par karstā dienā (virs +30 C) uzkāpjot kalnā Vasaras pils kompleksā, satieku cilvēkus, kas līdzi paņēmuši karstu tēju termosā... Un tas nav viens izņēmuma gadījums. Tā ir norma. Labi, tādā karstumā līdzpaņemtā tēja ne vienmēr ir karsta. Ļoti daudziem ir līdzi arī atvēsināta tēja speciālās, caurspīdīgās pārgājienu pudelēs. Un, patiesību sakot, tas izskatās tik labi un iederīgi, tik ļoti viņiem pierasti un pašsaprotami, ka man ir patiess prieks to vērot :)
Tomēr nepārprotiet... Tas, ka, manuprāt, ķīniešiem ir diezgan izteikta kolektīvā domāšana, nebūt nenozīmē, ka viņi izskatās kaut kādā veidā ierobežoti savās individuālajās izpausmēs. Protams, nezinu juridiskās un tiesiskās šīs valsts nianses, tomēr kopumā izskatās, ka pekinieši dara to, ko grib un kā grib. Tajā paša laikā tas nerada haosu. Tā, it kā viss būtu ietverts gados pastāvējušā kārtībā un notikumu virzības sistēmā. Varbūt tāpēc Pekina, lai arī cik milzīga un cilvēkiem pārpildīta tā nebūtu, nerada iekšējas trauksmes sajūtu. Patiesībā pat biju pārsteigta, cik droša varu justies šādā pilsētā, vienatnē blandoties pa Pekinas rajoniem, kas atrodas tālu, tālu no manas mītnes vietas... Lai arī šādi blandoties, nomaldīšanās nav nekāds retums, jo man pieejamā kartē ielu nosaukumi rakstīti tikai hieroglifos, bet vietējie tik tiešām nerunā angliski, tādēļ kādam jautāt ceļu ir diezgan bezcerīgi... Neskatoties uz to, manas nelielās nomaldīšanās neradīja manī satraukumu, par ko pati ļoti brīnijos, jo no dabas neesmu apveltīta ar baigo drosmi un alkām pēc ekstrēmām sajūtām. Vispār jāpiebilst, ka neliela nomaldīšanās reizēm pat bija pozitīva, jo tā man ļāva uziet visdažādākos skatus, piemēram, tā es pilsētas daudzstāvu māju rajonā, kas iespējams pat vēl skaitās centrs, satiku lielu vistu :) To jau laikam gan esmu minējusi... Visinteresantāk ir iemaldīties kaut kur vecajos rajonos, starp hutong celtnēm. Tādā redzēju, kā māte lielā bļodā vanno bērnu, kā pagalmos žāvējas veļa... Tādos pagalmos bieži vien ir manāmi arī dažādu vecu krāmu krāvumi un reizēm pat diezgan liela nekārtība. Tomēr arī šajā nekārtībā ir sava kārtība. Tā ir ķīniešu kārtība. Tā viņi dzīvo, tā viņi ir pieraduši dzīvot gadu gadiem.
Un vispār... Lai arī hutong rajonos tradicionāls estētiskais skaistums ir grūti saskatāms, tiem piemīt kaut kāda burvība, ko grūti izskaidrot. Ja es kādam rādītu fotogrāfijas, kuras uzņēmu, ejot garām hutong celtnēm, iespējams, ka saņemtu jautājumu par to, kādēļ esmu bildējusi graustus. Tomēr tie nav grausti. Tajos ir sava kārtība un savas tradīcijas. Un, iespējams, tas, kas šīm celtnēm piesaista neskaitāmu tūristu uzmanību, ir ne tikai to kultūrvēsturiskā vērtība, bet arī tas, ka tajos kūsā dzīve, dzīva ķīniešu kultūra, kas sevī apvieno gan vēsturi, gan mūsdienas. Tām vietām piemīt enerģija, un tieši ar šo enerģiju tās atšķiras no jebkādām citām nelielām, pelēcīgām celtnēm... :)
Njā, man laikam piemīt nelāgs paradums - novirzīties no iecerētās ieraksta tēmas... Tomēr nelielai hutong vides vizualizācijai pievienoju ne manis uzņemtu bildi:
