Ļoti daudz, pat pārāk daudz vajag tā netveramā fenomena, ko sauc par laiku, lai sadzītu kāds dvēseles pušums. Skumjākais, ka tas pārvēršas par rētu, ko vienmēr var no jauna uztaistīt. Bet tas, ka rēta ir tikpat kā mūžīga, dod cerību, ka arī tam, kas tev to rētu ir "dāvājis", paliks mūžīgas atmiņas par savām asiņainajām rokām.