Šodien atkal braucu kopā ar to nenormālo veci, kas visu laiku berzējas. Protams, viņš atkal nosēdās man blakus... trešo reizi. TREŠO REIZI JAU!!! Sēžēju mierīgi autobusa aizmugurējā daļā, apkārt pa pilno tukšo vietu, tajā skaitā man apkārt veselas trīs. Ar sānu redzi redzu - kāds nāk, sēdīsies man blakus. Paceļu acis... daaaaaaah! Atkal. ATKAL!! Nu tas gan var nokaitinaat. Sākumā domāju, ka viņam moš nekas neizdosies, jo viņam tāda pufīga jaka. Nevarēs pārāk efektīvi ar savu lielo roku rīvēties gar manu sānu. Bet nē. Šamais ir trennējies. Protams, neizturēju, piecēlos un aizgāju prom. Bet sajūta izcili pretīga.
P.S. Tad vēl nesaprotu, kāpēc kādam sunim bija jāpiepļūta ielas vidus? Nu vai tad, ja baigi vajag, nevar tā nu nedaudz kārtīgāk un ielas maliņā? Nē, es tur neiekāpu. Bet baigi neestētisks skats pašā pilsētas centrā :(
Ja es būtu suns, es nu gan ielas vidū nepļūtītu... :D
(to, protams, es nevaru zināt)

Labāk izskatās, vēl nenozīmē, ka labāk jūtas. Un vēl jo mazāk, ka jūtas laimīgāk.

Laimīgs cilvēks nav reklāmas mērķa auditorija.