Trešdien bijām Kabatā uz Džona Faulza "Kolekcionāru". Grāmata bija tik iespaidīga, ka nespēju atturēties un iegādājos 2 biļetes :)
Izrāde nemaz nepievīla manas cerības. Ļoti laba, ļoti skaista (ja tā var izteikties par šādu izrādi), ļoti interesanta.
Miranda - reizēm man ir kā mākslinieciskā etalons.
Frederiks - kā visa zemiskā un slimā iemiesojums.
Viņi ir pretstati. Cēlais un zemiskais. Skaistais un neglītais. Mākslinieciskais un pliekanais. Garīgais un aprobežotais.
Man liekas, viens no pasaules labākājiem stāstiem.

“Tu taču nicini īsto buržuāziju un tās snobisko pārākuma apziņu, vai ne? Bet ko tu liec vietā? Tu tikai gļēvi noliedz nelabas, nepieklājīgas domas un nepiedienīgu rīcību. Bet vai tu zini arī, ka mākslā un dzīvē viss skaistais ceļas no domām un jūtām, ko tu sauktu par nelabām un nepiedienīgām? No kaislības, no mīlestības, no naida, no patiesības. Vai to tu zini?”

Tas ir arī kārtējais stāsts, kuram man gribas pārrakstīt beigas. Bet ja šeit beigas būtu labas, stāsts vairs nebūtu tik labs un iespaidīgs. Bet Mirandu man vienmēr un vienmēr būs žēl.