Apakšvirsraksts: kādas darba dienas piedzīvojumi jeb cietā diska pievienošana

Neliela priekšvēsture: jau pirms došanās atvaļinājumā mans jaukais (ar Amēlijas soundtrackiem un mīļākajiem radio-džingliem pārpildītais) dators uzvedās visai divdomīgi. Bieži vien tam patika restartēties bez brīdinājuma. Reizēm pat reizes 5 pēc kārtas. Tas kategoriski atteicās apmeklēt darbam paredzēto serveri. Tam nepatika arī ekseļa faili. Sajūsmu neizraisīja arī winamps. Un visprār arī bez IE un ugunslapsas dzīve rādījās labākās krāsās... Atvaļinājums tuvojās ar joni :) tādēļ nodomāju, ka varbūt neliela 3 nedēļu atpūta arī manam iecienītajam darba biedram nāks par labu. Kļūdījos.. Tā nu, atvaļinājumam beidzoties, atgriezos atpakaļ un cerīgi piesēdos pie sava darba galda, ieslēdzu datoru.. taču šoreiz tas vairs neieslēdzās..
Meistaram diemžēl nebija laika manu slimnieku apciemot, kā arī citi 'jomas speciālisti' mūs pa telefonu konsultēja un atzina, ka vaina esot iekšēja.. Vainīgi esot dzelži!! Tādēļ uzņēmos iniciatīvu un stiepu savu mazo biedru pāri bruģotajai ielai uz datoru servisu. Tur viņu laipni pieņēma un man izsniedza nelielu kvīti ar numuriņu. "Kad viņš varētu būt vesels?" - jautāju es ar cerību pilnu balsi. "Mēs jums pazvanīsim..."
Pagāja dienas, pagāja naktis, bet no attiecīgās iestādes man neviens nezvanīja.. Kļuvu nepacietīga ;) zvanīju pati. Mans dators vēl nebija apskatīts... bet būšot gatavs nedēļas beigās. Tā pienāca pirmdiena. Joprojām nebiju saņēmusi ilgi gaidīto zvanu. Vēlreiz zvanīju pati. Nesekmīgi. Vakarā man tomēr atzvanīja un pavēstīja sēru vēsti (sākotnējā versija, pieņemot datoru, nebija biedējoša, esot nodedzis barošanas bloks (ja tagad nejaucu nosaukumus), ar cieto disku viss ir kārtībā, īsāk sakot - ремонту подлежит)...
Sēru vēsts: diemžēl jūsu datoram atklājās cita problēma. Ir uzpūtušies kondensatori uz mātes plates. Ja būtu tikai pāris, tos varētu nomainīt. Bet te ir kādi 11, ja ne vairāk. Acīmredzot kāda nopietnāka problēma. Īsāk sakot - mātes plate ir pa galama, ремонту неподлежит. - Bet jūs teicāt, ka varēsiet salabot! - Es kļūdījos. - Bet cietais disks? - Cietajam diskam nekas nekaiš. Varat izņemt ārā un izmantot tālāk!

Tātad situācija izvērtās ne pārāk patīkama... sēžu darbā bez datora (kā bez rokām). Meilus nesaņemu, atskaites neredzu, pie servera netieku... kaut kas lietas labā jādara. Aizgāju pie vadības pastāstīt par savām bēdām. Tur man ierosināja paņemt kādu citu datorkasti, kādu no tām, kas stāv mūsu viesistabā. Mums taču tādu daudz :):) (par attiecīgajām datorkastēm neizteikšos, Linuxi un vēl piedevām aizvēsturiski, kopumā par izmantojamiem tos var saukt filmēšanai nepieciešamo dekorāciju gadījumā... ) Radās viens cits risinājums: kolēģe sākot ar septembri tikpat kā pārstāj strādāt, jo atgriežas pie studijām, tādēļ viņai dators nebūs vajadzīgs. Ok, tātad pievācu datoru, taču informācija, kas bija saglabāta manā cietajā diskā man joprojām bija ļoti nepieciešama veiksmīgai darba procesa turpināšanai tb atsākšanai. Tā nu es iedomājos, ka jauniegūtajam datoram ir jāpievieno mans vecais izdzīvojušais cietais disks. Spoža ideja, es zinu ;) Tā nu es uzliku uz sava galda abas datorkastes un mēģināju atskrūvēt tām vākus ar šķērēm (neizdevās), ar nazi (neizdevās), ar sprādzi (neizdevās)... labi, labi, man apnika, aizgāju pēc skrūvgrieža ;) Jau pēc neilga brīža abas datorkastes stāvēja uz mana galda ar attaisītiem vākiem. Neliela brainstorma rezultātā tika konstatēts, kurš īsti ir cietais disks. Pie reizes tika apskatīti arī mazie uzpūtušies kondinsatori ;) Ilgi nevilcinoties, ar vieglu rokas kustību cietais disks tika atvienots no pārējām ierīcēm un skaisti izlikts uz mana rakstāmgalda virsmas. Labi, ja jau ir izņemts, tad vienkārši jāķeras pie lietas un tāpat tas jāliek iekšā, tikai citā kastē. Tātad vecajā kastē pie cietā diska stiprinājās divi vadi (ja tā tos var nosaukt), viens atgādināja sporta jostu, otrs četrkrāsainu draudzības saites pīnīti. Divi vadi, tātad nekā neiespējama. Ieskatījos jauniegūtajā datorkastē... gandrīz tukša :D nedz videokarte, nedz disku lasītājs netiek manīti. Bet tas nu tā. Galvenais, ka nav tā jostai līdzīgā vada... un esošais cietais disks vienojās pie pavisam citāda izskata neliela sarkana vadiņa. Par laimi vismaiz krāsaino pīnīti atradu. Ok, pievienoju veco cieto disku pie esošās pīnītes, izvilku jostveidīgo vadu no vecās kastes, pievienoju to pie diska un pie jaunās mātes plates, uzliku to MASTER/SLAVE puļķi uz SLAVE (tā vajagot, ja vieno otro disku, kas ir sekundārs vai kaut kā tā...). Īstenībā nebija nekas sarežģīts, ņemot vērā, ka šī mistiskā puļķīša iespējamās pozīcijas bija apskatāmas turpat uz cietā diska virsmas. Jā, nu jāpiebilst, ka par šo noderīgo špikošanas iespēju mani iepriekš bija pabrīdinājis kāds vecs, zinošs vīrs. Paldies viņam! Tātad viss bija pievienots, salikts un sataisīts, visam vajadzētu strādāt. Skrūvēju ciet vāku, vienoju klāt monitoru u.c. tamlīdzīgos dator-orgānus. Slēdzu iekšā... Strādā :):) tātad neko neesmu nolauzusi vai saplēsusi (tas vien ir pozitīvs rādītājs). Eju pie My Computer, meklēju savu jaunpievienoto brīnumu.. bet nekā. Rādās tikai disks C. Jocīgi, visu pievienoju, visus vadus pārbaudīju. Hmm. Zvanu meistaram... starp citu, datora labošana pa telefonu man vienmēr ir patikusi ;) Vaina bija tajā maģiskajā MASTER/SLAVE puļķī. Izrādījās, ka, ja galvenais disks ir pievienots ar to mazo, sarkano vadu, tad tas otrs disks ir jāvieno kā MASTER. Nu to nu gan es nevarēju zināt ;) Bet - visādi citādi... puļķi pārliku, dators darbojas, pie abiem diskiem tieku, datora kopējā ietilpība palielinājusies apmēram 5-6 reizes, visi dzīvi, birojā beidzot ir atrodams skrūvgriezis un es darbā esmu ieguvusi IT/datoru specialista statusu :)

Vispārējai skaidrībai: tehnika priekš manis, sociāli radošās jomas cilvēka ar literāta izglītību un sociālo zinātņu grādu, ir patiesi tumša bilde. Vismaz bija ;D Apsveru iespēju stāties LU programmētājos.

Tikko biju pastā un satiku veselu baru ar franču tūristiem. Atzīšos pavisam godīgi - bija patīkami un pat nedaudz nostaļģiski atkal dzirdēt franču valodas šarmanto skanējumu ;) gribējās pienākt klāt un nedaudz parunāties, tomēr, apsverot šo domu, nonācu pie atziņas, ka neko jēdzīgu es pateikt nemāku, tādēļ šī darbība izpalika... Taču interesanti, cik franči tomēr ir franciski. Pienākot pie kases viņi teica: "Bonžūr!" un turpināja franciski: "...man, lūdzu, 12 atklātnes..." A kā lai mūsu kasierīte saprot??? :):)