“Es esmu tikai viens no eksemplāriem Kalibana kolekcijā. Viņš nevar paciest to, ka es šad tad savēcinu spārnus un mēģinu izrauties no ierindas. Man jābūt mirušai, sastingušai, vienmēr vienai un tai pašai, vienmēr skaistai. Kalibans apzinās, ka daļa no mana skaistuma ir – būt brīvai, taču viņam es esmu nepieciešama tikai mirusi. Viņš grib, lai es būtu pie dzīvības, taču mirusi. Šodien īpaši stipri izjutu to, ka mans dzīvīgums, prāts, iegribas, garastāvokļi – tas viss sāk viņu arvien vairāk kaitināt.”

[Džons Faulzs "Kolekcionārs"]

Dažreiz mūsu dzīvē gadās tā, ka viss apkārtējais ir grūti izturams. Liekas, ka viss ir par sarežģītu un par smagu. Liekas, ka šī pasaule nav piemērota mums.
Tu biji jauks cilvēks, atklāts un patiess. Tu biji talantīgs. Un tas, ka Tu redzēji pasauli nedaudz citādāk, brīžiem skaistāku, brīžiem neglītāku nekā to itkā redz apkārtējie, deva Tev iespēju būt īpašam.
Man ir žēl. Žēl par to, ka viss beidzās tik traģiski. Bet vienīgais mierinājums, ko šobrīd rodu savā prātā ir tas, ka varbūt tādā veidā Tu esi atbrīvojies no šīs pasaules nastām un pārdzīvojumiem. Varbūt tā Tev patiešām ir vieglāk. Es ceru.
Apzinos, ka manas domas un līdzjūtība nenonāks līdz kādam, kam tās varētu kaut ko nozīmēt, tomēr ļaušu sev domāt, ka manas skumjas par Tavu skumjo likteni kaut nedaudz līdzsvaro lielos likteņa svarus...