"Alise izberzēja acis, uzlūkoja māsu un iesaucās: "Atvaino... es redzēju sapni... brīnumainu sapni...""

Tik nepārvarams iekšējs protests pret savu mirkļu zagšanu liek man palikt uz vietas un nepildīt šķietamo pienākumu...

Pienākums - vai šķietams? Tas ir, vai šķietamais var būt pienākums? Tas skan kā vārds, kas cēlais lietai pielīdzināms. Bet, ja sveša uzlikts un paša iekšēji noliegts, vai tas turpina pastāvēt?
Ja tas ir šķietams, tātad neīsts. Ja tas ir neīsts, tātad nepastav. Tā būtība ir simulēta jeb simulakrs.
Tad - vai ir verts?

Kaitina. Kaitina. Kaitina. Kaitina.
Kaitina. Ļoti. Nu ļoti, ļoti.