Nu ja :) Šovakar man uzdāvināja lādi, kurai iekšā ir krāsainas stikla bumbiņas... jā, tieši tādas pašas, kadas Amēlijas stāstā bērnībā bija laimejis puisēns, kas pirms Amēlijas bija mitinājies viņas apartamentos...

Šodien pirmo reizi braucu ar 25. trolejbusu! :)

Nevaru nomierināties. Dažas lietas nespēju nedz aizmirst, nedz piedot. Nu labi, varbūt piedot varu... bet nevaru aizmirst. Jo tas ir tāds sāpinājums, kādu uztver personiskāk par personisku. Kaut gan nevajadzētu. Jau sen vajadzēja aizmirst. Bet nesanāk. Ik pa brīdim atkal tas parādās manās domās un prātā... varbūt tas ir sīkums, bet to vajadzeja atrisināt jau sākotnēji ar pāris patiesiem vārdiem, nevis mūžīgu klusēšanu...