Jūtos kā tāda maza Amēlija. Sēžu savā istabā uz grīdas un noslauku putekļus no mazajām keramiskajām lietiņām un mantiņām, kas parasti stāv/stāvēja tepat apkārt uz plauktiņiem... ietinu tās nevīžīgi saplēstās avīzes strēmelēs un rūpīgi vienu pie otra salieku kastē. Krāmēju atmiņas :)
Un vispār - tas ir tik sāpīgi, ja Tev tuvie cilvēki domā, ka Tev ir pa pilno laika un Tu apzināti kaut ko neizdari... ak nē, kaut Jūs zinātu, cik sen es darīju kaut ko tāpat vien, bez iemesla, vienkārši priekš sevis... ehh...